Epizodiskā secība – hronoloģiska, secīga un lineāra, bet ne nepārtraukta un parasti sastāv no vairāk kā viena kadra. Epizodiskā secība satur kopā īsas epizodes, kas atdalītas no plāna un dažreiz apvienota ar muzikālo pavadījumu, kurš nomaina viens otru hronoloģiski, ar diagēzi. Kopumā nozīme šajā ‘’ ainiskumā’’ slēpjas šo ainu attīstībā un progresā, nevis epizodē. Katrs ainiskums rada simbolisku apkopojumu, kurš noved pie lielākas attīstības. Piemēram filmā Adieu Philippine viena epizodiska secība, parāda trīs sekojošas organizētas satikšanās, starp Michel, Liliane un Juliette, šo trīs cilvēku starpā izveidojas draudzība. (45).
Un visbeidzot parastā secība, gluži tā pat kā epizodiskā secība ir hronoloģiska, secīga, lineāra un pārtraukta. Tomēr pretēji epizodiskajai secībai, parastā secība ietver sērijas no skaidri atdalītiem ainiskumiem, saistīta ar attīstības vispārēju trajektoriju. Parastā epizode vairāk vai mazāk attīstās pastāvīgi, bet ar laika elipsi kā ‘’nenozīmīgu detaļu’’ un ‘’tukšo laiku’’, kas ir izgriezts, lai negarlaikotu skatītājus. Piemēram , filmās dažādas epizodes, kā vakariņas pie galda, tiek saīsinātas līdz pāris kadriem, dažiem žestiem un frāzēm. Parastā epizode bieži sastopama ne vien klasiskajās, izdomājuma, filmās, bet arī dokumentālajās filmās un pat televīzijas ziņās.(45-46)
Īsumā aplūkojot semiotiks jēdzienu, K.Meca izstrādāto kinovalodu, kā arī viņa izstrādātos 8 sintagmatiskos tipus, vēlos izdarīt dažus secinājumus. Semiotika kā zinātne par zīmēm, zīmju sistēmām, to īpašībām, kā arī vispārējām likumsakarībām. Semiotika, kā pamatjēdzienu ir definējusi zīmi. Zīmes pastāv arī mākslā, un tās tiek pētītas no semiotikas pozīcijām. Kino, lai gan pirmsākumos netika atzīts par mākslu, ar laiku ieguva tādu veidolu, lai spētu konkurēt ar tradicionālajām mākslas izpausmēm. Pētī kinematogrāfijas mākslu no semiotikas pozīcijām, nozīmē izpētīt mehānismu, kā kino iedarbojas uz cilvēku. K. Mecs savos darbos ir pētījis jautājumu par to, kas tad īsti ir kino? Vai tā ir valoda vai tomēr valodas sistēma, un nonācis pie atziņas, ka kino ir valoda. Pats būtiskākais K. Meca ieguldījums kinematogrāfijas jomā ir viņa izstrādātie - 8 sintagmatiskie tipi, ar kuru palīdzību iespējams analizet filmas vēstījumu no laika un telpas perspektīvs, kā arī apzīmētāja un apzīmējamā attiecībām.
…
