Raugoties no vēstures viedokļa, nav bijis nozīmīgāka laika latviešu tautas vēsturē par 19. gadsimtu. Šī gadsimta sākumā latvieši bija vēl dzimtļaudis, bet 19.gadsimta vidū – ar brīvlaišanas pasludināšanu modās latviešu zemnieka pašapziņa, jo viņš centās sev pašam, nevis savam dzimtkungam. Vienlaikus ar brīvlaišanas pasludināšanu, sāka gādāt arī par zemnieku izglītošanu- izdeva avīzes latviešu valodā, kā arī valdība paredzēja dibināt skolas.
Šajā laika posmā dzīvoja Krišjānis Valdemārs – akadēmiski izglītots cilvēks, kurš nekaunējās par savu piederību Latvijai, bet mācoties Tērbatas Universitātē, pie savām studenta istabas durvīm ar lepnumu piestiprināja vizītkarti: „Krišjānis Valdemārs, kamerāliju students. Latvietis”. Viņš bija pirmais no izglītotiem latviešiem, kas atklāti atzina savu tautību un ieteica no tās nekaunēties. Viņa līdzgaitnieki uzsvēra Krišjāņa Valdemāra nozīmi latviešu pašapziņas modināšanā, salīdzinot viņu ar Mārtiņu Luteru. Krišjānis Valdemārs bija daudzpusīga personība – no vienas puses nacionālās atmodas jeb jaunlatviešu kustības dibinātājs, no otras tautsaimnieks un politiķis. Viņš bija viens no tiem, kas šajā laikā, tas ir 19. gadsimta otrajā pusē, saskatīja daudz iespēju kā tautsaimniecībā, tā latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā un attīstībā. Lielu nozīmi ir atstājusi viņa attīstītā tautsaimniecība Ziemeļkurzemē – līvu krastā. …