Komunikācija – divpusējs informācijas apmaiņas process, kura gaitā saņemtā informācija ir saprotama abiem tās dalībniekiem.
Sabiedriskās attiecības var uzskatīt arī par komunikatīvās ietekmēšanas teoriju, jo to veidošanā liela nozīme ir tieši komunikācijas mehānismiem. Komunikācija sabiedriskajās attiecībās ir lēmuma īstenošana. Tas ir process, ar kura palīdzību tiek sasniegti mērķi.
1.1. Komunikācijas process
Komunikācijas procesa mērķi ir informēt, pārliecināt, motivēt vai arī sasniegt savstarpēju sapratni. Lai cilvēks varētu būt efektīvs komunikācijas procesā, viņam ir jāzina, kā komunikācija veidojas un kā cilvēki uztver ziņojumu. Nepieciešama ir arī izpratne par to, kā cilvēki izmanto informāciju un, iespējams, maina savas attieksmes, viedokļus un darbības. [6., 25;26.lpp]
Komunikācija ietver savstarpēju apmaiņu ar idejām, priekšstatiem, viedokļiem, interesēm utt. Pēc būtības komunikācija ir plastisks un mobils process. Komunikācijas komponenti ir adresāts, adresants, paziņojums (informācija), valoda kās sazināšanās kods un visa šī procesa konteksts. [7.]
Komunikācijas process:
Mērķa auditorijas noteikšana;
Komunikācijas mērķu noteikšana;
Ziņojuma izstrāde;
Mediju izvēle;
Atgriezeniskā saikne ar patērētāju, komunikācijas efektivitātes izvērtēšana.
Komunikācijas procesa uztvere ir kā jēgas ģenerēšana. Vēstījums tiek veidots no zīmēm, vēstījums stimulē saņēmēju veidot jēgu, kas kaut kādā veidā ir saistīta ar jēgu ko ģenerēja pārraidītājs. Jo vairāk notiek apmainīšanās ar zīmēm, jo vairāk tiek lietotas vienas un tās pašas zīmes, jo tuvākas un līdzīgas ir šo vēstījumu abas nozīmes (ģenerētā un uztvertā). Valoda ir svarīga ne tikai kā līdzeklis ar kura palīdzību cilvēki mijiedarbojas, bet tas ir arī svarīgs līdzeklis izziņas procesā, kuru cilvēki izmanto definējot un novērtējot vienam otru. Sarunās tāpat kā rakstībā tiek izmantoti dažādi noteikumi, lai izslēgtu nejaušības, kas komunikāciju varētu padarīt neiespējamu.…
