Iztēle, tās veidi

Aristotelis (384.-322.g.p.Kr.d.)(Ziemeļgrieķija) pirmais izteica atziņu par cilvēka iztēli, „fantāziju” kā sajūtu un domāšanas starpprocesu. Aristotelis izteica pieņēmumu, ka, balstīti uz asociācijām, tēli un priekšstati var savienojoties veidot jaunus tēlus un priekšstatus. Salīdzinot iztēles un domāšanas procesus, viņš nonāk pie domas, ka iztēle ir domas materiāls, bet ne pati doma [6; 10]. Iztēle - psihisks process, priekšmetu tēlu veidošana, situāciju, apstākļu, kurus ar esošām zināšanām cilvēks pielieto jaunā sakarībā [2; 9; 11]. Tātad, tas ir process kur uz veco tēlu pārstrādes pamata veidojas jauni tēli. Iztēles process sākas problēmsituācijās, kur ir daudz nenoteiktības. Parasti iztēle apsteidz domāšanas procesu, tā dod gala tēlu, rezultātu, ko mēs gribam, bet domāšana detalizēti atspoguļo visu šī tēla realizācijas ceļu cilvēka darbībā [3]. Iztēle – spēja attēlot iztrūkstošu un reāli neesošu objektu, turēt viņu apziņā un domās, manipulēt ar to. Iztēles process raksturīgs tikai cilvēkam un ir tā darbības nepieciešams nosacījums, jo, iekams cilvēks sāk darboties, tas vispirms priekšstata, kas un kā jādara. Iztēles dalīšana aktīvā un pasīvā ir nosacīta. Produktīva (radoša) iztēle. Reproduktatīva (atveidojoša) iztēle. Cilvēka dzīvē iztēle izpilda virkni specifisku funkciju. Iztēles pētījumi ir saistīti ar cilvēku vēlēšanos izprast kreativitāti un jaunrades procesu.