Markrūze analizē industriālās darba klases integrāciju kapitālismā. Kapitālisms sevī integrē kādreizējo savu "kapraci" darbaspēku/ proletariātu, vienlaicīgi sevi stabilizējot, regulējot ar sociālās un ekonomiskās politikas palīdzību. Viņš uzdod jautājumu marksisma postulātiem par revolucionāru proletariātu un kapitālisma krīzes nenovēršamību. Pēc būtības šajā darbā tiek apšaubīts revolucionārais proletariāts un kapitālisma krīzes nenovēršamība. Ko darīt? Uz ko var cerēt? Pats Markūze iesaka likt kārti uz dažādiem ekstravagantiem spēkiem, kas vēl nav sistēmas integrēti - minoritātes, autsaideri, radikālā inteliģence un tml.
Tajā pašā laikā Markūze raksta, ka pēc būtības, mūsdienu sabiedrībā visi cilvēki ir vienādi, tāpēc, ka ir pakļauti vienām un tām pašām vēlmēm. Sabiedrības masu izmantošana izveido savas vērtības, ietekmē kultūru un kontrolē katru indivīdu. Notiek mūsdienu cilvēka melīga izmantošana, kas padara cilvēku par paša prasību vergu. Skaidrs, ka viendimensijas cilvēks nevar ietekmēt šo sabiedrību, jo ir pārāk tai pakļauts. Pēc Markūzes domām, šāda organizācija jālikvidē un jānoliedz vispirms apziņā. Lai būtu iespējama pozitīva sabiedrības pārmainīšana, cilvēkam nepieciešams īstenot „Lielo Atteikumu”(par kuru viņš runāja jau iepriekš, bet ne tik strikti), izmainīt savas uzmantošanas virzienu no dabas ekspluatācijas uz harmoniju ar to.
Kopumā jāsecina, ka Markūze stingri kritizē patērnieciskumu, un spriež, ka sistēma, kurā mēs dzīvojam, varētu būt demokrātiska, bet patiesībā ir autoritāra, jo daži indivīdi diktē mūsu uztveri. Šajā nebrīvē patērētājs rīkojas irracionāli, strādājot vairāk nekā nepieciešams, lai nodrošinātu un aizpildītu aktuālās pamatvajadzības. Līdz ar to kā vēl vienu trūkumu Markūze min to, ka arī sociālas saskarsmes meklēšana notiek caur materiālām lietām. Radot jaunus produktus, nereti atbrīvojas no vecajiem. Cilvēki tiek iedrošināti strādāt vairāk, tādejādi, pēc Markūzes domām, viņi zaudē cilvēcību un kļūst par lietu industriālajā mašīnā. Markūze noslēgumā min, ka ir alternatīvs veids – anti-patērniecisks dzīvesveids, bet arī to būtu grūti īstenot, jo pamatu pamatā viss tomēr ir un paliek prece – pat tās lietas, kuras ir aktuāli nepieciešamas.
…
