Fosfora likvidēšanas tehnoloģijas

Fosfors dabas ūdeņos ir augu barības viela, taču tas salīdzinoši ar citām vielām ir ierobežotā daudzumā, tāpēc tas ierobežo dzīvo organismu attīstību. Tas jāizdala no notekūdeņiem, lai neveicinātu eitrofikāciju, tas ir, ūdenstilpņu aizaugšanu. Eitrofus ūdeņus raksturo augsta biogēno elementu koncentrācija ūdenī un nogulumos, augsts organisko vielu saturs, augsta ūdeņu bioloģiskā produktivitāte, duļķains ūdens, skābekļa deficīts piegrunts zonā un anoksiska vide zemledus periodā, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, bet dzīvo organismu kopējās masas pieaugums.[1,4]
Fosfora savienojumu skaits atmosfērā ir niecīgs. Visvairāk fosfora nonāk ūdenstilpnēs tieši ar sadzīves notekūdeņiem un no lauksaimniecības. Latvijā tā ir liela problēma, jo ilgus gadus Latvijas PSR vides problēmas nebija prioritāte, tāpēc lauki tika apstrādāti ar fosforu saturošu mēslojumu, nedomājot par sekām. Arī notekūdeņi netika attīrīti pietiekami kvalitatīvi. Un tagad mums ir jāsadzīvo ar šo darbību sekām, kā arī jācenšas šo problēmu likvidēt. Kā piemērus eitrofikācijai varu minēt Ventu pie Kuldīgas, kuras krastos bieži atpūšos. Vietā ap veco Kuldīgas ķieģeļu tiltu izskatās, ka upe lēnām aizaug un ūdens ar katru gadu liekas samazina savu tecējuma teritoriju.
Pasaulē sabiedrība par šo problēmu sāka uztraukties 70. un 80. gados, kas noveda pie konkrētas rīcības no ASV, Japānas un dažām ES valstīm, proti, tika strādāts pie tā, lai tiktu samazināts fosfora daudzums, kas nāk tieši no pilsētām un rūpnīcām. …