Filosofijā, Marks Aurēlijs ir zināms, kā vēlīnās Stojas pārstāvis un savu darbu „Pašam sev.” (Ta esi heauton). Markam bija tikai 11 gadi, kad viņš iepazinās ar vienu no saviem skolotājiem, kurš arī bija tas, kas Marku iepazīstināja ar stoicisms filosofiju, kas viņu tā piesaistīja, ka viņš pameta retorikas un dzejas mācības un pievērsās intensīvai filosofijas un likumu studēšanai.
Skolotāji, kas Markam mācīja par Stoicisms bija tie, kas Marku pieradināja pie smaga darba, atturības, tenku ignorēšanas, nosvērtības, u.c., un visas šīs īpašības bija tās, kura Marku Aurēliju padarīja par tik lielisku valdnieku – Romas impērijas augstākās varas turētāju un izpildītāju.
Tautā, Marks Aurēlijs, bija ļoti mīlēts. Šo faktu ļoti labi apliecina tas, ka pēc imperatorā nāves visi, kas varēja atļauties iegādājās imperatora statuju vai bisti. Viņu pielīdzināja dievībai, varētu pat teikt, ka viņš, romiešiem arī bija dievība.
Un šis, manuprāt, tiešām ir tas gadījums, kad vienā vietā ir redzami visi manis iepriekš minētie varas modeļi.
Tomēr, rodas jautājums, kā tas ir iespējams? Visvairāk, tas attiecas uz F. Nīčes piedāvāto varas modeli. Kā šis modelis ir spējīgs pastāvēt, ja vara ir dota labprātīgi, ja ne sākumā, tad laika gaitā. Vai cīņa par varu beidzas? Kā arī, kas notiek ja savu varu atdod labprātīgi kādam spēcīgākam, šajā gadījumā, Markam Aurēlijām? Vai viņa minētā varasgriba beidz pastāvēt? Kā arī, manuprāt, ir skaidri saskatāms viens galvenais varas centrs, t.i., Marks Aurēlijs, ap kuru riņķo vairāki mazāki centri, kas savā starpā tad arī veido šo anonīmās varas tīklu.
Savā veidā, varētu teikt, ka veidojas tādi kā varas līmeņi, vai arī kaut kas līdzīgs piramīdai, ar vienu visaugstākās varas koncentrācijas punktu augšgalā, kurš daļu savas varas deleģē kādam savam padotajam. Un, tad lai šo deleģēto varu iegūtu sev, indivīdi izrāda savu varasgribu spēkojoties par to.
…
