Filosofiskie pasaules uzskati

Pasaule mainās un cilvēks mainās tai līdzi. Mainās vērtības, apkārtējā vide un uzskati. Gadsimtu gaitā cilvēks pasauli sāka saskatīt ne tikai kā laukus un zemi sev apkārt, bet viņš sāka domāt, kāda tad ir pasaule.
Sākumā, visas neizskaidrojamās lietas palīdzēja atklāt nevis zinātne, bet gan filozofēšanas māksla. Runājot cilvēks spēja izskaidrot visu. Taču arī filozofija laiku gaitā attīstīja un tās domas mainījās. Viss sākās ar antīkās pasaule filozofiju, kad filozofi runāja par to, ka tikumības avots ir visu sakārtojošais prāts- Dievs līdz pat mūsdienām, kad tiek runāts par esamības principu, par dzīves mērķa atrašanu.
Filozofiskie priekšstati radās ne tikai par to, kā radies cilvēks, kā mainās diena un nakts, kā cilvēks iemācījies apstrādāt zemi un audzēt augus, bet filozofiskie priekšstati radās arī par pasaules uzbūvi. Pavisam ir četri galvenie filozofiskie priekšstati par pasaules uzbūvi:
Antīkajā pasaulē- kosmocentriskais,
Viduslaikos- teocentriskais,
Renesansē- antropocentriskais,
19.-20.gs- eirocentriskais.
Liela nozīme bija cilvēka garīgajai dzīvei un attieksmei pret reliģiju. Pasaule netika iedalīta, kā mēs to iedalām kontinentos, bet gan tika izvērtēts, kas atrodas tās centrā un kas to ietekmē no ārpuses. Pasauli viņi iedomājās kā apaļu augli, kuram centrā atrodas serde- kodols. Šis kodols bija kaut kas, kas veido pasauli un kas dzīvo šajā pasaulē, par kodolu uzskatīja arī to daļu, kuram ir lielāka ietekme (atkarībā no laikmeta).Kodols pārsvarā cauri gadsimtiem visu laiku ir bijis cilvēks, jo cilvēks ir pasaules galvenā sastāvdaļa. Bez cilvēka nekas neattīstītos un zeme aizietu postā, jo nebūtu kas to apstrādātu un lietderīgi izmantotu. …