No vienas puses vecāku gadagājumu cilvēku teiktais liek vienkārši pasmaidīt un gribas viņiem pateikt, bet jūs paši taču arī tādi bijāt savā jaunībā: mežonīgi, nevaldāmi un jaunības maksimālisma pārņemti, lai arī šķiet viņi to cenšas tik rūpīgi noslēpt no pasaules un mūsdienu sabiedrības, varbūt es kļūdos, tomēr man liekas, ka viņi savā veidā kaunas no savas trakulīgās jaunības un tāpēc spītīgi atkārto „Mēs tādi nebijām...” Liekulība vai fakts? Vai viņi patiešām tādi bija un tagad mēģina pasargāt jauniešus no tām pašām kļūdām un izturēšanās veida? Kas īsti ir mainījies šo gadu laikā jauniešos, jo personīgi es nespēju iedomāties, ka mani vecāki un vecvecāki ir dzīvojuši tik neizprotamu dzīvi kā jaunieši tagad. Kaut kur pa vidu starp vecajiem un jaunajiem laikiem ir noticis lūzums un cilvēku domāšanas veids mainījās vai pie visa ir vainīgs tieši laiks, tehnoloģijas un, protams, audzināšana, jo vairāk vecāki cenšas bērnu mācīt pēc saviem likumiem, jo vairāk viņš pretojas, tas pats attiecināms uz to, ja vecāki vispār necenšas.
Manuprāt, ja salīdzina mūsdienu jauniešus ar jauniešiem kādi tie bija mūsu vecumā kaut kur 10 – 15 gadus atpakaļ, var redzēt būtiskas izmaiņas. Kāds teiks, ka tas ir tikai normāli, ka mūsdienās jaunieši ātrāk attīstās un apzinās to, ko viņi vēlas. No vienas puses tas ir labi un apsveicami, ka piemēram, puisis 17gados, apzinās, ko viņš vēlas sasniegt šajā dzīvē un arī, ka, lai to sasniegtu, ir jāiegulda milzīgs darbs. Tomēr, tajā pašā laikā, ar katru nākamo jauniešu paaudzi, jaunieši atļaujas arvien vairāk.
…
