Ebreji, kā jau visur citur Kurzemē, arī Jelgavā centās panākt iespējas apmesties šeit uz dzīvi bez nekādiem liekiem ierobežojumiem. Tāpēc 1793.g. ebreji Ārons Lipmans Levi un Īzaks Moše Idess iesniedza lūgumrakstu hercogam Bīronam, kurš savukārt nodeva šos lūgumus tālāk Jelgavas pilsētas valdei, kura sprieda par valsts aizsardzības piešķiršanu atsevišķām ebreju ģimenēm, izvirzot dažādus
kritērijus, pēc kuriem vadīties. Īsumā šajos kritērijos bija norādīts, kā izvērtēt cik
ģimenes būtu aizsargājamas, atkarībā no iespējamā labuma gūšanas viedokļa, kā arī
no pilsētas/ciemata/zemnieku sētas lieluma. Arī, ja no šīm atbalstāmajām ģimenēm, ir
jābūt jau pilsētā zināmām un spējīgām nomaksāt gada nodevu; kas var manāmi nest
labumu visai pilsētai un tādejādi ir atbrīvojamas no visiem ierobežojumiem – šīs
ģimenes varētu būvēt un pirkt namus, kā arī darboties banku sektorā. Tiem būtu
piešķiramas visas tirgotāju privilēģijas. Ebrejiem būtu jāveido sava ebreju padome
Aizputē, un šai padomei būtu tiesības izšķirt kopienas iekšējos strīdus un
nepieciešamības gadījumā, tā var vērsties pilsētas valdē. Arī tirgotājiem ir jābūt
pārstāvētiem pilsētas valdē un tie drīkst saņemt izglītību skolās un akadēmijā.
Šie grozījumi bija paredzīti izskatīt 1794.g. landtāga sanāksmē, taču tur tie tā
arī netika pieņemti, jo valstī bija pamazām radusies nestabila situācija. Starpvalstu
nesaskaņu rezultātā, Kurzemes un Zemgales hercogiste tika iekļauta cariskās Krievijas sastāvā. Mainījās likumdošana un līdz ar to arī ebreju stāvoklis.
Kopumā raksturojot ebreju stāvokli Kurzemes un Zemgales hercogistē, var teikt, ka tiem iespējas tika dotas dzīvot, pelnīt un celt savu un Kurzemes labklājību.
Liela daļa ebreju tās arī izmantoja. Ebrejiem bija nepieciešama liela uzņēmība, lai
spētu izturēt dažādās attieksmes gan no muižkungu, gan sabiedrības, gan likumdevēju
puses. Arīdzan liela nozīme ir tieši ebreju lielajai spējai ātri piemēroties jebkurai
situācijai un prast atrast labākos veidus kā labāk iekārtoties dzīvē.
Ebreji vienmēr ir spējuši nodrošināt konkurētspējīgu tirdzniecības attīstību
visādās pasaules malās, ne tikai Kurzemē. Var droši teikt, ka ja Kurzemē nekas īpašs
netiktu attīstīts no muižnieku puses, ebrejiem nemaz Kurzeme nešķistu pievilcīga un
tie nevēlētos šeit apmesties, taču acīmredzot, Kurzeme ir vēsturiski bijusi vieta, kurā var labi tirgoties un tādējādi celt savu labklājību un sadarbību ar citiem tirgotājiem un
aristokrātiem.…
