Ja līdzīga pieeja ekonomiskās konjunktūras analīzei ir patiesa, tad konkurence starp uzņēmējiem būs saistīta ar nodarbinātības pieaugumu, pie kura kopējais produkcijas piedāvājums nav elastīgs.
Naudas darba alga un citi faktoriālie izdevumi uz nodarbināto vienu vienību ir pastāvīgi.
Pēc autora domām tad, kad nodarbinātība pieaug, palielinās kopējais reālais ienākums. Pieaugot kopējam reālajam ienākumam, palielinās arī kopējais patēriņš. Uzņēmēji paciestu zaudējumus, ja viss nodarbinātības pieaugums būtu vērsts uz augošā pieprasījuma apmierināšanu. Lai noturētu jebkuru nodarbinātības līmeni, nepieciešamas investīcijas. Ja tās netiek pielietotas, uzņēmēja ieņēmumi būs mazāki par tiem, kuri nepieciešami, lai viņos izsauktu vēlmi sasniegt šo nodarbinātības līmeni. Pie noteikta rādītāja (sabiedrības tieksmes patērēt) tas līmenis, pie kura uzņēmējiem nav vēlme ne palielināt, ne samazināt nodarbinātību, būs atkarīgs no investīcijām.
Investīciju lielums ir atkarīgs no tā, ko mēs sauksim par ierosmi investēt. Mudinājums investēt ir atkarīgs no kapitāla robežefektivitātes un procentu normas (dažādi dzēšanas termiņi un riska pakāpes). Pie noteiktas patēriņa noslieces un investīcijām būs tikai viens nodarbinātības līmenis, jo citādi kopējā piedāvājuma cena un kopējā pieprasījuma cena nesakritīs. Šis līmenis nevar būt augstāks par pilnīgu nodarbinātību, tas ir, reālā darba alga nedrīkst būt mazāka par darba smaguma robežu. Efektīvais pieprasījums, kas atbilst pilnīgai nodarbinātībai, ir gadījums, kas var pastāvēt tikai tad, kad tieksme patērēt un investēt ir savstarpēji nesavienojamas.
1. Pie noteikta tehnikas stāvokļa, izlietojamo resursu apjoma un ražošanas izdevumu līmeņa ienākumi (kā naudas, tā reālie) ir atkarīgi no nodarbinātības (N) apjoma;
2. Kopējā ienākumu un patēriņa izdevumu lieluma attiecības būs atkarīgas no sabiedrības psiholoģiskā raksturojuma. To sauc par tieksmi patērēt. Tas nozīmē, ka patēriņš ir atkarīgs no kopējā ienākumu nodarbinātības līmeņa (ja tikai nemainīsies tieksme patērēt).
…
