Secinājumi
Šā darba izstrādē vēlreiz pierādījās tas, ka jēdziens „diskriminācija” mūsu pasaulē bija, ir un būs. Tāpat kā vairums valstīs, arī Latvijā, diskriminācija ir aizliegta ar likumu. Tomēr pret to ir grūti cīnīties, jo tieši uzņēmumi ir izstrādājuši plānu, kā to pēc iespējas labāk varētu noslēpt, un pat ja darbinieks izjūt diskrimināciju uzņēmumā, tad pašreizējajā valsts situācijā, šis cilvēks varētu nemaz necensties pret to iebilst un sūdzēties, jo jauna darba atrašana šodien nav viegls darbs.
Darba izstrādē pierādījās, ka visbiežāk tiek diskriminēti cilvēki, kuriem nav darba devēja noteiktais vecums, dzimums, neatkarīgi no tā, kas ir cilvēka spēkos. Darbā nepieņem ne jaunus, ne gados vecākus cilvēkus, jo jaunajiem nav pieredzes, bet gados vecākie pēc darba ņēmēja uzskatiem vairs nespēs produktīvi strādāt, tas pats attiecas arī uz dzimumu.
Mūsuprāt, šīs vasaras akcija: „Te varēja būt darbs” ikvienam lika aizdomāties par to, kādu informāciju mēs paši sniedzam pilnīgi svešiem cilvēkiem. Domājam, ka daudzi no mums guva kādu padomu, ko atklāt un ko neatklāt darba devējiem, jo mums ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu.
Ikvienam no mums ir jābūt uzmanīgam. Ir jāpadomā, kādu informāciju par sevi mēs drīkstam un kādu nedrīkstam atklāt svešiem cilvēkiem. Kā arī, mēs nedrīkstam pieļaut cilvēku diskrimināciju uzņēmumā, pat ja tas neattiecas uz mums, bet uz kādu citu kolēģi. Kā jau mums visiem ir zināms, lieliskas attiecības starp uzņēmuma darbiniekiem ir atslēga uzņēmuma veiksmīgai darbībai.
…
