Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka
  • Cilvēka un personības koncepta pārmaiņas latviešu literatūrā 20.gadsimta sākumā

     

    Referāts12 Literatūra

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
3,99
Ietaupījums:
0,76 (19%)
Cena ar atlaidi*:
3,23
Pirkt
Identifikators:182913
Vērtējums:
Publicēts: 25.01.2010.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 8 vienības
Atsauces: Ir
Darba fragmentsAizvērt

Jēdziena „cilvēks” apjoms literatūrā ir plašs, ir vairāki šī tēla veidi un termini. „Liriskā tēlā ārpasaules un sevis iepazīšana realizējas kā subjekta tieša pašizpausme, savas runas pārdzīvošana un izteikšanās „savā personā” (Aristotelis), turpretī episkais tēls, koncentrējot māksliniecisko domu ar objektīvi attēlojošā satura dominanti tajā, realizējas paškustībā un pašattīstībā.” 1 Epikas darbos ar apzīmējumu „persona” saprot jebkuru cilvēka tēlu, proti, tas var būt gan atklāts kā individualitāte, gan arī tikai pieminēts. Ar jēdzienu „darbojošās personas” apzīmē dramatisko darbu cilvēku, retāk šis termins ir sastopams attiecībā uz pilnībā neatklātām blakus personām.
20.gs. sākumā latviešu literatūrā ir vērojams „personības kults”, kas daļēji balstās uz Nīčes pārcilvēka ideju, ar šo jēdzienu saprot izredzētā „es” pretstatījumu masai, pūlim. Rakstnieki revolūcijas periodu izprata kā tautas atbrīvošanas cīņu par cilvēka individuālo brīvību, viņi juta riebumu pret vispārējiem jēdzieniem un dogmām. Kārlis Skalbe ir rakstījis, ka individuālisms ir vienīgais ceļš uz atjaunošanos. Literatūrā notiek pāreja no tipizēta cilvēka, proti, sociāli sabiedriska tēla, uz personību, individualitāti.
Varonis ir persona ar individualitātes iezīmēm, kas „nes būtisku funkcionālu slodzi un ir ar relatīvi nobeigta (pilnībā atklātā) cilvēka statusu. (..) Cilvēka kā individualitātes apzīmēšanai tiek lietots jēdziens „personāžs”. ” 2 Cilvēka tēla galvenais veids ir raksturs, katrs raksturs ir persona vai varonis, bet ne katra persona ir raksturs. Tas piemīt tikai individualitātei, t.s. „dzīvam cilvēkam”, nevis garāmejot pieminētai personai. „Cilvēka tēlam, lai tas iegūtu rakstura statusu, jābūt arī „norobežotam un noteiktam”, „atsevišķam un individualizētam”. ” 3 Individualitātei jābūt saskaņā ar sevi, tai jābūt kādam atskaites punktam, kas nosaka cilvēka rīcību. Raksturs „ir augstākais un mākslinieciski pilnīgākais cilvēka tēla veids literatūrā” 4 tas ir individualitātes tēls, kurā autors atklāj cilvēka būtību.
„Tipizācija un individualizācija tiek uzskatītas par rakstura veidošanas vienotā procesa divām savstarpēji nedalāmām pusēm”. 5 Līdz ar to izšķir parastos un tipiskos raksturus, parastie raksturi ir individualitātes to klasiskajā izpratnē, savukārt tipiskie raksturi ir sociālie vai psiholoģiskie tēli, kam piemīt vispārinātas iezīmes un īpašības.

Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −3,94 €
Materiālu komplekts Nr. 1116984
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Cilvēka un personības koncepta pārmaiņas latviešu literatūrā 20.gadsimta sākumā”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/182913

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties