Filozofiskā eseja „Cilvēka būtības meklējumi”
Cilvēka būtības meklējumi ir viena no lielākajām filozofiskajām problēmām, jo ir ļoti grūti rast atbildi, kāpēc tad tieši mēs esam tieši šeit un kāpēc viss notiek tā kā tas ir. Šī doma cilvēci ir nodarbinājusi jau kopš neatminamiem laikiem. Mēs katrs kaut vienu reizi dzīvē uzdodam šo jautājumu, jo cilvēkiem ir tieksme visā saskatīt kaut ko lielāku un būtiskāku par sevi. Kā jau šajā darbā noskaidroju, rietumu filozofijā ir vairāki veidi un metodes caur kurām var apskatīt šo jautājumu, taču arī austrumu filozofija tālu neatpaliek. Ja rietumos vairāk tiek uzskatīts, ka esamība ir kaut kas apkārt mums un tikai ar izņēmumiem kā Heidegers, kādam liekas, ka tieši cilvēkos ir jāmeklē būtību, tad austrumu filozofija cenšas vairāk tendēta sevi uz to, ka pasaulē, nekas nemainās no tā ka cilvēks nav, piemēram, Lao Czi ir teicis : „Klusējot sēdēt, neko nedarīt, pavasaris atnāk – un zāle aug pati no sevis.” Savukārt austrumu filozofs Ošo uzskata, kad cilvēka būtību var atrast tikai ar meditācijas palīdzību, kuras laikā cilvēks atbrīvojas no prāta, kurš aizliedz saskatīt visa īstā būtību un liek palikt pasaulīgajā pasaulē. Manuprāt, neviens īsti nespēs atbildēt uz šo jautājumu pilnībā, taču varbūt tas nemaz nav vajadzīgs, jo ja viss ir pateiks priekšā, bieži pazūd vēlme kaut ko turpināt.
Kāda tad īsti ir mūsu būtībā? Kāpēc mēs atrodamies uz šīs pasaules un dzīvojam šo dzīvi? Cilvēka prāts, manuprāt, nespēj pieļaut doma, ka mēs tikai eksistējam uz pasaules, ka nav nekādas augstākas nozīmes tam, ko mēs darām. Daudziem ir grūti pieļaut domu, kad pēc nāves viss beidzas, kur nu vēl apzināties, ka dzīvei nav jēgas. Tieši šī iemesla dēļ, šī filozofiskā problēma ir ļoti nozīmīga un tajā pašā momentā tik neatrisināma. Varbūt, kā Heidegers apgalvoja, esamības patiesība savā būtībā ir tik vienkārša, kad mūsu prāti nespēj to aptvert, jo esam pieraduši pie sarežģītām lietām un paļaušanos uz kaut ko jau iepriekš noteiktu, nevis uz kaut kā jauna domāšanu. …
