Bērns kā personība

Personības attīstība- personības tapšana ontoģenēzē. Lielākā daļa no psihes attīstības vecumposmu periodizācijām (Z. Freida, E. Eriksona. D. Eļkoņina un citu darbos) balstās tieši uz personības attīstības pamata. Personība sāk veidoties un izpausties dzīves trešā gada beigās, kad bērns, realizējot savas vēlmes, sāk ņemt vērā sociālos apsvērumus (prasības, noteikumus, cerības). Personības attīstībā jāatzīmē divas līnijas a) jaunveidojumi kā jaunas darīšanas iespējas; b) jaunveidojumi kā jauni pašregulācijas mehānismi, kuri nodrošina sociāli nepieņemamās aktivitātes kavēšanu (atteikšanās no savām vēlmēm vai labvēlīgu momentu sagaidīšana, kad šo vēlmi ir iespējams izteikt). Parasti par personības attīstību sāk runāt „trīsgadīga bērna krīzē”, kad bērns sāk aktīvi pretoties pieaugušā mēģinājumiem viņu vadīt. Tomēr visvairāk par personības attīstību ir iespējams pateikt tad, kad indivīdam nākas atteikties no patīkamām un pieejamām lietām. Pēc Ļ. Vigotska viedokļa, personības attīstībā eksistē kā stabilie posmi, tā arī kritiskie posmi, kur arī notiek galvenās pārmaiņas. Neapšaubāmi, ka bērns vai pieaugušais kritiskajā posmā kļūst daudz nervozāks, vairāk aizkaitināms nekā stabilajā posmā. Pēc E. Eriksona uzskata, personības attīstība notiek, pateicoties katra vecumposma specifisko galveno pretrunu atrisināšanai. (1; 102- 103 lpp.)…