Izvēlējos rakstīt referātu par šo tēmu, jo man šķiet, ka mūsdienās šī atbildības problēma ir aktuāla, ir tāda sajūta, ka lielākoties sabiedrībā valda bezatbildība. Un no apkārtējiem cilvēkiem pat var dzirdēt: “Atbildība? Vai tad mūsdienās tāda vēl pastāv?!”. Tātad, lai apskatītu šo problēmu, vajadzētu sākumā aplūkot šo atbildības jēdzienu, un ar to saistītos jēdzienus. “Pienākums ir viena no galvenajām ētikas kategorijām, kas ietver sevī tās obligātās prasības, ko dzīve, visa sabiedrība izvirza cilvēkam kā brīvai, saprātīgai un atbildīgai būtnei. (..) Pienākums prasa mācīties, strādāt, cienīt un paklausīt vecākiem, skolotājiem, darba devējiem, būt kārtīgiem, centīgiem, priekšzīmīgiem. (..) Pienākums ir saprātīgi apmierināt savas vajadzības, ievērojot noteiktu mēru, nepārvēršot sevi tikai par guļošu un ēdošu radījumu. Svarīgākais cilvēka pienākums ir būt nepieciešamam, vajadzīgam savai ģimenei, darbam, sabiedrībai, tautai. Būt dzīves veidotājam, radītājam, nevis tikai patērētājam. Cilvēka darbībā attīstās un nostiprinās interese. Ir jādarbojas, lai rastos vēlēšanās darīt kaut ko nopietnu. Ir jāstrādā, lai izveidotos darba mīlestība. Ir jārūpējas par cilvēkiem, lai rastos cieņa pret viņiem." Lūk, šādi ir tie pienākumi, kuri ir tā saucamās sabiedrībā pieņemtās uzvedības un rīcības normas – morāle. Un tikumības – normu īstenošanas - problēma šajā atbildības jomā noteikti pastāv. “Lai mēs labi izpildītu savu pienākumu ir nepieciešama kontrole, vadība, piespiedu spēks, kam ir jāizpaužas kā paškontrolei, pašpiespiešanai”.Lai gan no otras puses - pie pienākumiem iepriekš bija minēts, ka jāizveidojas darba mīlestībai. Un šis teikums, manuprāt, ir absolūti neloģisks, jo mīlestībai taču nevar piespiest izveidoties! Neviens nevienam nevar uzlikt par pienākumu kādu vai kaut ko mīlēt. Tāpat arī par to paklausību vecākiem, skolotājiem, darba devējiem – par jēdzienu paklausība arī var strīdēties, jo bez maz tad sanāk, ka cilvēkam jāpaklausa visam, ko saka citi. Bet, kur tad paliek cilvēka griba? Ir, protams, jārespektē citu viedoklis, bet cilvēks nevar kļūt atkarīgs un paklausīt visam, ko saka vecāki, skolotāju un kur nu vēl darba devēji. Vienkārši vārds paklausība šajā gadījumā nav īsti vietā. Un, saistot pienākuma jēdzienu ar atbildību, “atbildība tieši izriet no pienākuma, tiesībām un brīvības pakāpes. (..) Atbildība ir pienākuma iekšējā apjēgšana, paredzot savas rīcības iespējamās sekas un uzņemoties par tām atbildību.”Šajā skaidrojumā diemžēl ir pielietota tautoloģija – atbildība – uzņemoties atbildību.…
