Secinājumi
Kaligrāfija laika gaitā ir kļuvusi ne tikai par praktiski pielietojamu zīmju sistēmu, kas paredzēta informācijas saglabāšanai un nodošanai nākamajām paaudzēm, bet arī par vienu no mūsdienu mākslas izpausmes veidiem.
Arābu kaligrāfijas attīstība ir ļoti cieši saistīta ar reliģiju, tomēr pati senākā arābu kaligrāfija tika izmantota laicīgam mērķim. Pēc Muhameda nāves tā tika pielietota, lai pārrakstītu musulmaņu svētos rakstus, kas līdz šim tika nodoti mutiski.
Sākotnēji Korāna pārrakstīšanā tika izmantoti tikai divi rokraksta veidi – Mekas un Medīnas, bet pateicoties ietekmīgām personām arābu kaligrāfijas vēsturē , no šiem rokrakstiem tika izveidoti citi rokraksti, kas laika gaitā tika uzlaboti.
Pētot arābu kaligrāfijas vēsturi, var labi pamanīt, kā rakstība attīstījusies. Sākotnēji lietotais Kūfiskais rokraksts, kas radās mūsu ēras 7. gadsimtā, bija smagnējs, biezām līnijām, bet , piemērām, Sulūs rokraksts, kurš radīts tikai 18. gadsimtā mūsu ērā, ir daudz plastiskāks un dekoratīvāks.
Pētot arābu kaligrāfiju var secināt, ka tā nav māksla, kuru var iemācīties, vadoties pēc kādiem specifiskiem principiem, bet lai nodarbotos ar kaligrāfiju ir nepieciešams talants. Arābi vienmēr kaligrāfiju ir uzskatījuši par cēlu mākslu un centušies to izkopt un saglabāt senās tradīcijas, jo arī mūsdienās kaligrāfijai ir liela nozīme musulmaņu zemēs. Izveidotas īpašas kaligrāfu apvienības, kurās vēl joprojām tiek saglabātas senās kaligrāfijas tradīcijas. Mūsdienās plaši tiek izmantota kaligrāfija, tā sastopama gan islāma mākslā, arhitektūrā, priekšmetu apgleznošanā, un pat plakātos un reklāmās. Vairāk par jebkurām citām civilizācijām, arābi novērtē rakstīto vārdu.
…
