Pedagoģiskās kompetences analīze
Lai prakses laikā labāk varētu raksturot pedagogu un bērnu mijiedarbības procesu, tā būtību un nozīmīgumu, nācās papētīt šos jautājumus pedagoģiskajā literatūrā. Tā paplašināju savas zināšanas šajā jomā, jo ikdienas darbā dažreiz pat nav laika aizdomāties par kolēģu un pašas vadības stilu, kā arī komunikācijas modeļiem. Zīmīgi man likās, dažu autoru izteikumi:
• O. Svenne norāda, ka vecāki un skolotāji bērnos atstāj ietekmējošas pēdas uz visu mūžu;
• D. Dzintere saka, ka bērns ir kā spogulis, kurš atspoguļo pieaugušo domas, attieksmi, uzskatus, uzvedību;
• Š. Amonašvilli atzīmē, ka pedagoga humānistiskai pozīcijai jābūt tādai, lai pieņemtu bērnu tādu, kāds viņš ir, ar tādu dzīvi, kādu viņš jau dzīvo.
Prakses laikā man bija liels ieguvums apmeklēt gan pedagoģiskās sēdes, gan atklātās nodarbības, kur varēju vērot citu pedagogu darbu, tādejādi gūstot daudz nozīmīgu lietu savā turpmākajā darbā.
Man pašai ļoti mīļas ir dažādas aktivitātes, dažādu pasākumu organizēšana, rotaļas. Prakses laikā mans sapnis piepildījās un es varēju palīdzēt grupas pedagogiem noorganizēt: Aprīļa jampadraci, ģimenes dienai veltītu svētku dienu ,, Mammīte puķīte, es tava bitīte…” , radošo darbnīcu, sporta izpriecu. Gatavojoties šiem pasākumiem rotājām grupas telpu, gatavojām apsveikumus utt.
Prakses laikā apstiprinājās sen zināma atziņa, ka ļoti svarīgs ir pedagogu un vecāku mijiedarbības process, kopēju mērķu izvirzīšanai un to sekmēšana bērnu audzināšanas procesā pirmsskolā un ģimenē. Par ģimenes lomu bērna attīstībā un audzināšanā ir rakstījuši vairāki pedagogi un psihologi:
• R. Kaņepēja, V. Giluča uzskata, ka ģimene ir tā, kas pirmā ievada bērnu pasaules un sevis izzināšanā;
• D. Dzintere norāda, ka bērnu ietekmē vispirms jau vecāku dzīves veids, viņu uzvedība;
• V. Suhomļinskis raksta, ka bērns ir ģimenes spogulis.
…
