Zigmunda Freida psihoseksuālās attīstības teorija

Freids ir viens no pirmajiem psihologiem, kas ir izstrādājis īpašu cilvēka psihiskās attīstības koncepciju, psihiskās attīstības teoriju, kas guvusi nosaukumu – psihoseksuālās attīstības teorija.
Teorijas ietvaros Freids runā par seksuālā instinkta attīstību un to, kā seksuālais instinkts ietekmē cilvēka psihi.
Freida izpratnē instinktīva uzvedība un izturēšanās uztverama it kā jau „ieprogrammēta” uzvedība kopš dzimšanas.
Tā ir tāda izturēšanās vai uzvedība, kas cilvēkam vai dzīvniekam nav jāapgūst dzīves laikā, bet gan tādas izturēšanās formas un reaģēšanas veidi, kas ir doti un saglabājas pastāvīgi.
Dzīvnieku pasaulē instinktiem ir liela loma, pieredzei tā varbūt ir mazāka. Taču ir pieņemts uzskatīt, ka cilvēkiem instinkti nenozīmē tik daudz kā dzīves pieredze.
Freids uzskatīja, īpaši, runājot par seksuālajiem instinktiem, ka to attīstība notiek bērnības gados un arī pusaudža vecumā.
Instinktu attīstība notiek, mainoties t.s. erogēnajām zonām. Ar vārdiem „erogēnā zona” Freids apzīmē to ķermeņa daļu, kas cilvēkam dod seksuālās baudas izjūtu, un Freids savos novērojumos nonāk pie secinājuma, ka šīs ķermeņa daļas, īpaši bērnībā, mainās, un ir iespējams izsekot šai maiņai, tās likumsakarībām.
Freida psihoseksuālās attīstības teorija ir cieši saistīta ar priekšstatu par t.s. infantilo seksualitāti. Freids izvirzīja pieņēmumu, ka cilvēks, jau no sava dzimšanas brīža tiecas gūt seksuālu apmierinājumu, baudu.…