Vienlaikus, pats Tokvils pēta arī citu zemju avotus. Viņš ir pētījis Anglijas, Vācijas un Francijas zemesgrāmatas, kurās gadsimtiem ilgi tika fiksētas muižu robežas, iedzīvotāji, nomnieki, parādi, vietējās tradīcijas, pienākumi. Tokvils apbrīno, ka tika atšķirīgas tautas, savstarpēji maz saistītas, var īstenot tik līdzīgas pārvaldes. Viņš pēta šos darbus, jo uzskata, ka katra no šīm 3 tautām palīdz labāk iepazīt citu. Arī šo avotu izpētē viņš ievēroja vienu likumsakarību: jo tuvāk 19.gs., jo zemesgrāmatu ieraksti kļūst neskaidrāki, nepilnīgāki, paviršāki, neskatoties uz izglītotības vispārējā līmeņa progresu. No tā viņš secina, ka tajā laikā, kad pilsoniskā sabiedrība kļuva apgaismotāka, politiskās sabiedrība (respektīvi, varas pārstāvji) kļuva barbariskāka. Tā, piemēram, Vācijā municipālie politiskie institūti degradējās. Viss it kā saglabājās nemainīgi – institūti, amatpersonu nosaukumi. Taču zūd enerģiskums, darbaspējīgums, vispārējais patriotisms, vīrišķība. Muižniecība nonāk vecuma vājumā, neauglībā. Tauta novēršas no vietējās varas un sāk uzticēties centrālajam valdniekam – karalim, valsts valdībai. Šādus izrietošus Tokvila secinājumus varētu vēl uzskaitīt un uzskaitīt.
Tokvila darbos parādās arī tāda iezīme, kā aicinājumus izvērtēt avota autora objektivitāti. Autors min, ka viduslaikos parādījās virkne rakstnieku, kuri speciāli pārzināja valsts pārvaldes jautājumus. Tie bija ekonomisti un arī filozofi. Ekonomisti ir mazāk zināmi vēsturē kā filozofi, bet, pēc autora domām, ekonomisti varēja daudz patiesāk raksturot situāciju. Filozofiem tā arī neizdevās aiziet aiz kopēju un abstraktu ideju robežas valsts pārvaldes jautājumos, bet ekonomisti, neattālinoties no teorijas, vairāk vai mazāk piegāja tuvāk faktiem. Tādejādi viennozīmīgi varam secināt, ka autors aicina kritiski izturēties pret dažādiem avotiem un izvērtēt arī avota autora sociālo piederību, jo tā nešaubīgi iespaido darba objektivitāti.
…
