Tiesību tālākveidošana

Tiesību tālākveidošanas nepieciešamība.
Neviens likums, kurš tiek izdots nespēj nekad noregulēt pilnīgi visus iespējamos tiesiski svarīgos dzīves gadījumus, tas ir, jebkurš likums ir objektīvi „nepilnīgs”;
Nepilnība var tikt kvalificēta par likuma robu, līdz ar to ciktāl šī nepilnība uzskatāma par likuma robu, tiesnesim, kurš saskaras ar to ir ne tikai tiesība, bet arī pienākums to „aizpildīt”. Līdz ar to tiesnesim pastāvošās sistēmas ietvaros „jārada’ jauns tiesību noteikums;
Tiesību tālākveidošana ir attiecīgā likuma roba aizpildīšana, kas ietver arī jaunu tiesību noteikumu un pat veselu tiesību institūtu „radīšanu” tiesu praksē, bet tas savukārt jāveic tikai tad, ja lietu nevar izspriest likuma iztulkošanas ceļā, izmantojot visas iztulkošanas metodes;
Runājot par tiesību normu piemērošanu, jāpiemin sekojošais, ka praksē bieži vien ir grūtības noteikt, kad runa ir par tiesību normas paplašināto iztulkošanu, kad runa iet par analoģiju vai arī pretēji, kad runa iet par tiesību normas ierobežojošu iztulkošanu vai kad runa iet jau par teleoloģisko redukciju;
CL 4.pantā analoģija nosaukta par „likuma noteikumu iztulkošanas” paņēmienu. Arī Senāta praksē tika atzīts, ka analoģija ir pēc būtības ekstensīva interpretācija aiz juridiska pamata vienādības.
Privāttiesībās analoģijas stingrai norobežošanai no likuma iztulkošanas nav lielas praktiskas nozīmes, tomēr krimināltiesībās šāda norobežošana ir obligāta, jo atbilstoši Krimināllikuma 1.panta pirmajai daļai nav pieļaujama analoģija par ļaunu tiesāmajam.…