Senāko laiku vēsture Latvijā. 9.gadsimts p.m.ē. - 1200.gads

Apmēram pirms 13 tūkstošiem gadu,pakāpeniski sāka izzust biezais ledus slānis,kas līdz tam klāja lielu sauszemes daļu visā pasaulē.Ledājs kusa, izveidojās upes un ezeri.Atsegtajā zemē ieviesās augi—ķērpji,sūnas,sīki kociņi.Parādījās dzīvnieki-ziemeļbrieži,polārlapsas,vilki.Pat Latvijas teritorijā dzīvoja mamuti.Tomēr līdz laikam,kad šeit varēja apmesties cilvēki,pagāja vairāki tūkstoši gadu.Klimats kļuva arvien siltāks,sāka augt biezi skju koku meži.Vēlāk izplatījās arī lapkoki-ozoli,liepas, bērzi,oši.Mainījās arī dzīvnieku pasaule.Mežos bija daudz kažokzvēru-lāči,lūši, lapsas,ūdri,bebri,caunas,vāveres u.c.dīvnieki. Ganījās arī zālēdāji,piemēram, tauri,kas ir izmiruši un mūsdienās reti sastopamie sumbri.Upes un ezeri bija bagāti ar zivīm.Plaša un daudzveidīga kļuva arī putnu valstība.
Pašu senāko periodu Latvijas vēstruē sauc par aizvēsturi.Šis periods aptver laiku no pirmo cilvēku apmešanās sākuma Latvijas teritorijā līdz pat 12.gadsimtam,kad parādījās pirmie rakstītie vēstures avoti par Latvijas zemi un tautām.Pirmie iedzīvotāji Latvijas teritorijā apmetās uz dzīvi 9.gadu tūkstotī pr.Kr.Savus mājokļus viņi cēla pie upēm un ezeriem.Tās bija vienkāršas-no kokiem,zariem un koku mizām slietas būdiņas.…