Cilvēka runas attīstība aizsākas jau agrā bērnībā ar pirmajiem izteiktajiem vārdiem, kas saklausīti apkārt un kurus viņš cenšas atdarināt, tādejādi papildinot savu valodu. Bērns neizvēlas vārda nozīmi. Viņš to apgūst runas procesā, sazinādamies ar pieaugušajiem. Būtisks un nozīmīgs runas apguves procesā ir atklājums, ka doma ir dinamisks veidojums, kurā vārdu nozīme nav konstanta un patstāvīga. Domām un vārdiem ir katram savs virziens, tā runas līmeņos var iedalīt:
• iekšējā runa – process, kurš savā attīstībā virzās no ārpuses uz iekšu, no veseluma – uz daļu, no teikuma – uz vārdu, un kurā vārds mirst, radot domu;
• ārējā runa – process, kurā doma iemiesojas vārdā, kas attīstībā virzās no daļas uz veselumu, no vārda – uz teikumu, tādā veidā nodrošinot domas materializāciju un objektivizāciju.
Sapņa darbs acīmredzot funkcionē tā, lai vārdos ietvertās latentās domas pārvestu jutekliskos, lielākoties – vizuālas iedabas tēlos. Mūsu domas tieši arī ir izrietējušas no tādiem jutekliskiem tēliem; to pirmais materiāls un sākotnējie posmi bijuši jutekliski iespaidi, pareizāk sakot, atmiņas tēli par tādiem iespaidiem. Tikai vēlāk tiem tiek piesaistīti vārdi, bet pēc tam arī domas. tādejādi sapņa darbs pakļauj domas regresīvai apstrādei, atceļ to attīstību, un šajā regresijā ir jāatkrīt visam, kas iegūts, atmiņas tēliem attīstoties par domām.
Aizstāšana ar mājienu ir pazīstama nomoda domāšanā, taču pastāv atšķirība. Nomoda domāšanā mājienam jābūt viegli saprotamam, bet aizvietojumā jābūt saturiskām attiecībām ar sevi pašu. Arī asprātība bieži lieto mājienu, tā atsakās no saturiskās asociācijas un aizstāj to ar neparastām arējām asociācijām, piemēram, ar līdzīgu skanējumu, vārda daudznozīmību u. c. bet tā saglabā saprotamību: asprātība zaudētu savu iedarbi, ja nevarētu viegli veikt atceļu no mājiena uz pašu saturu.
…
