1.Īpašuma jēdziens un satura raksturojums. Lietas valdījums, lietošana un rīcība.
Tiesības uz īpašumu ir vienas no svarīgākajām pamattiesībām.
Satversmes 105.p. – ikvienam ir tiesības uz īpašumu – nodrošina ikvienai personai brīvību mantiski tiesiskajā jomā un iespēju patstāvīgi iegūt un lietot materiālus labumus, kā arī rīkoties ar tiem.
Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību (CL 927.p.).
Īpašums ir subjektīva lietu tiesība, jeb konkrētai personai piederoša tieša un ekskluzīva tiesiska vara pār lietu.
Tieša tiesiska vara nozīmē īpašnieka tiesisku iespēju lietu faktiski valdīt, lietot un iegūt no tās visus iespējamos labumus, pārveidot, patērēt vai iznīcināt to.
Īpašuma ekskluzivitāte – tā kā īpašums ir absolūta tiesība, tā ir spēkā attiecībā uz visām trešajām personām, kurām ir pienākums atturēties no īpašuma aizskaršanas. Īpašniekam ir tiesība aizliegt citai personai ietekmēt viņa lietu un noteiktā kārtā atprasīt to no jebkuras trešās personas ar īpašuma prasību.
Īpašums nav neaprobežota tiesība. Tās saturs un robežas ir noteiktas likumā. Piem., īpašuma izlietošanu var ierobežot ar tiesas nolēmumu.
Par īpašuma priekšmetu var būt tikai ķermeniska lieta – bezpersonisks, pats par sevi pastāvošs un telpiski norobežots trīsdimensiju objekts, kas var tikt pakļauts cilvēka varai.
Īpašums un ķermenisku lietu kopība - Īpašums pastāv vienīgi attiecībā uz atsevišķām ķermeniskām lietām arī tad, ja šādas lietas veido lietu kopību, piem., ganāmpulks, bibliotēka, preču krājums (ja lietu kopību atzītu par īpašuma priekšmetu, tad īpašums attiektos uz ganāmpulkam pieklīdušu svešu dzīvnieku u.tml.)…
