Laiks no 1924. – 1930.g. tiek uzskatīts par Veimāras republikas relatīvās stabilizācijas fāzi, jo šajos gados Vācijā bija lieli panākumi ārpolitikas, saimnieciskajā jomā un iekšējā miera nodrošināšanā. Spiediens no lielvalstīm bija atslābis, līdz ar to iekšējās diskusijas tika risinātas mierīgāk. Tomēr, lai arī funkcionēja parlamentārās valsts demokrātija, kā stabila pārvaldes sistēma tā neattīstījās. Koalīciju politikas iespējas kopās 1920.g. aprobežojās ar 3 koalīciju modeļiem: a) „pilsoņu bloks” no Centra un VTP līdz VNTP, kas risināja iekšpolitikas jautājumus, kamēr ārpolitikā valdīja nozīmīgas nesaskaņas; b) „lielā koalīcija” no VSDP līdz VTP, kura sapratās ārpolitikas jautājumos, bet gluži otrādi saimniecības un sociālās politikas jautājumos; c) pilsonisko centra partiju mazākuma kabineti, kuriem bija jāpaļaujas vai nu uz labējo vai kreiso politisko spēku atbalstu vai vismaz uz toleranci. Kopumā kopās 1920.g. Vācijas reihstāgā nebija parlamentārā vairākuma, kas būtu gatavs ilgstošai politiskai sadarbībai, līdz ar to tas radīja grūtības ilgstošas parlamentārās sistēmas stabilitātes veidošanā.6
Parlaments laika gaitā zaudēja savu varu, jo daudzpartiju sistēmas nestabilitāte provocēja valsts prezidenta iejaukšanos. Plašās masās pieauga īgnums pret parlamentārismu.
Pēc valsts prezidenta Frīdriha Eberta nāves, Vācijā 1925.g. vēlēšanās tika ievēlēts Hindenburgs. Ņemot vērā parlamentārā vairākuma nestabilās attiecības, valsts prezidents, sastādot valdības, varēja lielā mērā izrādīt savas personiskās un politiskās simpātijas.
Pēc 1928.g. Priekšplānā izvirzījās ārējās politiskās problēmas, un visu 1929.g. raksturoja cīņa par reparāciju jautājuma noregulēšanu. Izrādījās, ka saimnieciskajās un sociālajās problēmās, kuras tagad vajadzēja atrisināt, aizvien grūtāk bija sasniegt minimālu vienošanos. Pretrunas valdošo partiju starpā 1930.g. noveda pie lielās koalīcijas sabrukuma.
…
