Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
3,99
Ietaupījums:
0,48 (12%)
Cena ar atlaidi*:
3,51
Pirkt
Identifikators:812196
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 15.02.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 2 vienības
Atsauces: Ir
Darba fragmentsAizvērt

Divu patstāvīgi izvēlētu personības teoriju salīdzinājums, izceļot kopīgas un atšķirīgas iezīmes būtiskos teoriju aspektos. (Eriks H. Eriksons un Ērihs Fromms).

1. Priekšstats par personības struktūru:
• Eriks H. Eriksons balstās uz Z.Freida formulējumiem, kas saistās ar Ego un tā attiecībām ar sabiedrību. Id – cilvēka instinktīvais dzinējspēks; Superego – visu to ārējo aizliegumu un ierobežojumu internalizācija, kuriem pakļauts ego.(..)
Kļūstot par „to, kurš māk staigāt”, bērns sasniedz vienu no daudzajām pakāpēm savā attīstībā, kas, sakrītot fiziskajai prasmei un kultūras būtībai, sekmē reālas pašcieņas veidošanos, kas pamazām pāraug pārliecībā, ka ego spēs nākotnē soli pa solim integrēties reālā kolektīvā un kļūs par sociālā īstenībā iesaistītu, labi organizētu ego (ego identitāti).(..)
Ego trīs vitāli nepieciešamie un nepārtrauktie procesi, kas sakārto cilvēka eksistences formu telpā un ilgstamību laikā:
1) bioloģiskais process, kas nodrošina hierarhisku eksistences organizāciju, kura veidota no orgānu sistēmām, kas izdzīvo katra savu dzīves ciklu.
2) sociālais process, kas sakārto organismus ģeogrāfiski, vēsturiski un kultūras ziņā nošķirtās grupās.
3) ego process jeb organizatoriskais princips, kas saglabā indivīdu kā personību, kurai piemīt viengabalainība un ilgstamība gan pašpieredzē, gan apkārtējo uztverē. [1]
• Frommam nav konkrēti izstrādātas personības struktūras.
2. Priekšstats par personības izveides procesu:
• Viena no obligātām identitātes koordinātām ir dzīves cikla posms, kas sākas, kad pirmoreiz „satiekas” māte un bērns kā divas būtnes, kas var pieskarties un iepazīt viena otru, un beidzas tad, kad zūd indivīda spēja apliecināt sevi savstarpējā saskarsmē. [1]
Cilvēka attīstību Eriksons aplūko no iekšējo un ārējo konfliktu aspekta; šos konfliktus vitāla personība spēj pārciest, pēc katras krīzes iegūstot pastiprinātu iekšējās vienotības izjūtu, asāku spriestspēju un attīstītāku panākumu gūšanas spēju saskaņā ar savu un sev nozīmīgu cilvēku priekšstatu par to, kas ir panākumi. [1]
Piedzimstot bērns pamet ķīmiskās apmaiņas sistēmu mātes klēpī un nonāk savas sabiedrības sociālās apmaiņas sistēmā, kur viņa augošās spējas attīstās atkarībā no viņa kultūrvidē piedāvātajām iespējām un ierobežojumiem. [1, 74]
Ikviena personības sastāvdaļa sasniedz savu uzplaukumu, piedzīvo krīzi un – katrā atsevišķā posma noslēgumā – rod ilgstamību kādā no aprakstītajiem veidiem. [1, 75]
1.Zīdaiņa vecums. Krīze starp savstarpējo uzticēšanos – neuzticēšanās (negatīvs iznākums).
2.Agrīnā bērnība. Autonomija – kauns, šaubas.
3.Bērnība. Iniciatīva – vainas apziņa.
4.Skolas vecums. Produktivitāte – nepilnvērtība.
5.Pusaudzība. Identitāte – identitātes sajaukums.
6.Intimitāte – izolācija.
7.Ģenerativitāte – stagnācija.
8.Integritāte – izmisums.[1]
Katrs attīstības posms izvēršas krīzē tāpēc, ka sākotnēji augšana un jauno funkciju apzināšanās notiek reizē ar pārmaiņām instinktīvajā enerģijā, kas rada arī īpašu ievainojamību attiecīgajā psihes daļā; tāpēc ir tik grūti atbildēt uz jautājumu, vai bērns katrā atsevišķā attīstības posmā ir stiprs vai vājš. Vispareizāk būtu teikt, ka bērns vienmēr dažos aspektos ir ievainojams, bet citos – gluži nejūtīgs un neaizskarams, turklāt neiedomājami neatlaidīgs tieši tanīs aspektos, kuros viņš ir visievainojamākais. Jāpiemetina, ka bērna vājums dod viņam spēku, jo apkārtējā vide parasti ir gan instinktīvi, gan tradicionāli atsaucīga un iejūtīga pret bērna vājumu un atkarību. [1, 75]
Termins „krīze” tiek lietots attīstības psiholoģijas nozīmē – nevis kā katastrofas draudus, bet gan kā pagrieziena punktu izšķirošu paaugstinātas ievainojamības un īpašu iespēju periodu. [1, 77]
• Frommam atšķirībā no Eriksona nav stigri strukturēts personības izveides process. Tomēr viņš cilvēka izaugsmi no infantilās fiksācijas līdz pilnīgai neatkarībai un apgaismotībai daļēji balsta uz Meistara Ekharta atziņām, kas cilvēka dzīvi sadala sešās pakāpēs (pirmajā pakāpē iekšējais jeb jaunais cilvēks dodas pa labu, dievbijīgu cilvēku pēdām, ar katru pakāpi arvien vairāk attālinoties no mātes, mātes krūts līdz sestajā pakāpē viņu ir pārveidojusi Dieva mūžīgā iedaba. Viņš ir sasniedzis pilnību un, aizmirstot par lietu nepastāvību un laicīgo dzīvi, iemiesojies Dieva tēlā un kļuvis par Dieva bērnu. Tas ir mūžīgais miers un svētlaime). [2]
Viņaprāt, dzimšana nav tikai akts, tā ir process. Dzimšanas brīdī dzīve uzdod cilvēkam jautājumu (kā mēs varam pārvarēt ciešanas, ieslodzījumu, kaunu, ko izraisa atšķirtības pārdzīvojums, kā mēs varam rast saskaņu ar sevi, ar saviem līdzcilvēkiem, ar dabu?) pamatā ir iespējamas divas atbildes. Pirmā – regresija uz tādu vienotības stāvokli, kas pastāvēja vēl pirms apziņas izveidošanās, proti, vēl pirms cilvēka piedzimšanas.

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −3,04 €
Materiālu komplekts Nr. 1171482
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Personības attīstības un socializācijas mijsakarība psiholoģijā”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/812196

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties