Pasaules vēsture: seno laiku vēsture

Vēsture ir vai stāstījums vai vēstījums. Par vēstures tēvu uzskata Hērodotu, kurš atstājis ticamus avotus un ziņas. Viņš bija pirmais vēsturnieks, bet par to strīdās, jo pirms viņa bija pirmie logogrāfi. Vēsture ir ārkārtīgi sena zinātne. Parādās pirmās intereses par vēsturi pētot apkārtējo pasauli.
Vēsture izpaudās mītos, pasakās, eposos (piem., Gilgamešs). Senajiem avotiem nav autoru. Cilvēks vēlāk vēlas parādīt sevi kā personību, tāpēc sāk parādīties autori, pirmais bija Homērs. Sāk viss izpausties romānos, piem., „Velna kalpi” (Deglavs)– pirmais vēsturiskais romāns, „Karš un miers”, „Pēteris Pirmais”, „Trīs draugi” (Remarks). Vēsturiskā interese rada vēsturisko apziņu. Vēsturiskā apziņa ir visa stihiski izveidojušas vai apzināti radīto mentālo formu. Vadītā cilvēku sabiedrība apzinās savu esmi un reproducē savu pagātni.
Cilvēks veido dialogu ar dabu, veido jaunas saiknes. Vēstures jēdzienam ir vairākas izpratnes, kuras notiek dabā vai sabiedrībā bez tam mēs arī to varam saprast – tagadni, pagātni.
Vārds „vēsture” parādās 19.gs. 2.p., to izveido Atis Kronvalds. Katras tautas dzīvē ir daudz dažādu posmu. Vēsturē šos procesus pierāda, gan apgāž. …