Marginālijas Raiņa lugai "Spēlēju, dancoju"

 Kādēļ Lelde dejo ar svešinieku savā kāzu vakarā pirmo deju? Vai tad tas nav negods, sava krietnuma pazemināšana? Lai gan pati pēc tam to saprot („Aši atrauj roku Totam, sparīgi.”), kādēļ Lelde ir tik jautrā garā, pārspīlēti līksma?

 Ļoti izteiksmīga vieta, kur Spēlmanis aicina Leldi līdzi sacerēt turpinājumu dziesmai, Zemgus it kā jūtot briesmas apskauj Leldi, turklāt Raiņa piezīme starp tiešo runu padara visu situāciju simboliskāku, īpaši akcentējamu („Viņš, klusi spēlējot, sāk iet atpakaļ, uz Leldi skatīdamies, Lelde tuvojas viņam, atlaizdama Zemgus roku.”)

 Ar ko saistīta Leldes izvēle(netieši) starp Zemgus un Totu? Liekas, ka viņa cīnās ar sevi, vai ļauties Tota aicinājumam vai nē.

 Parādās sens latviešu ticējums, ka pīlādžmiets jāņem līdzi naktīs ejot pa tumšām vietām, kur bīstami, tādēļ Ragana aicina ļaudis grūst Kungam sirdī pīlādžmietu, lai paši glābtos.

 Kādēļ Zemgus draudoši izturas pret Totu, kad viņš sāk raudāt?

 Kādēļ tieši Spēlmanītis ir cīnītājs, nevis Leldes līgavainis – Zemgus?

 Ļoti daudz fantastisku, sirreālu tēlu.
…