Latvija un tās iedzīvotāji okupācijas laikā

1918. gada 18. novembrī nodibināja jaunu valsti - Latvijas Republiku. Kaimiņu tautas igauņi, lietuvieši un poļi , kuras tāpat bija nodibinājušas savas valstis, palīdzēja Latvijai nodrošināt patstāvību pret ārējiem draudiem pēckara gados. 1940. gada jūnija sākumā Padomju Savienības valdība oficiāli apgalvoja, ka starp Igauniju, Latviju un Lietuvu noslēgta Padomju Savienībai aizsardzības vienošanās. Kā pierādījums šim apgalvojumam tika minēta Baltijas valstu politiskā tuvināšanās, kopš 1939. gada. Latvijas valdība bija mēģinājusi ievērot neitralitātes principus un vienlaikus pildīt visus savstarpējās palīdzības līgumā paredzētos pienākumus. Baltijas valstu pierobežas apgabalos parādījās arvien vairāk Sarkanarmijas karaspēku daļu. 14. jūnijā Lietuvas valdība saņēma no Padomju Savienības ultimātu . Ultimāts noteica, ka jāmaina pastāvošā valdība un ka Lietuvai jāatļauj tās teritorijā ienākt vēl papildu Sarkanarmijas vienībām, lai turpmāk nodrošinātu Padomju Savienībai labvēlīgāku politiku. Ultimāta noraidīšanas gadījumā Staļins draudēja ar padomju karaspēka palīdzību uzspiest valdības maiņu. Tās pašas dienas vakarā notika uzbrukums pie Latvijas austrumu robežas. Padomju speciālās vienības karavīri bez atļaujas vairākās vietās šķērsoja Latvijas un Padomju Savienības robežu, nodedzināja robežsargu mājas, nogalināja vairākus Latvijas robežsargus un viņu ģimenes locekļus un aizveda Latvijas pilsoņus kā ķīlniekus pāri robežai.