Pētera I valsts reformas
Neapšaubāmi viena no spilgtākajām personībām XVII gs. mijā un XVIII gs. sākumā bija Krievijas cars, vēlāk imperators, Pēteris I Lielais, par kura veikumu vēstures, sabiedrības un valsts attīstībā ir tik daudz atšķirīgu spriedumu, bet tomēr jāatzīst, ka tas bija dižs cilvēks, kurš pasaules vēsturē ir atstājis neizdzēšamu lappusi.
Ieskaitot gadus (līdz 1686.gadam), kad Pēteris I valdīja kopā ar savu brāli Ivanu līdz pat savai nāvei, kopā sanāk 35 gadi Krievijas valsts priekšgalā. Pētera I valdīšanas laikā turpinājās pāreja jaunā valsts formā - absolūtā monarhija - un viņš veica sekojošas pārmaiņas:
1. Pēteris I nomainīja Bajāru domi ar no augšas kontrolējamu Senātu – atbrīvojās no bajāriem.
2. Pēteris I nomainīja patriarha institūciju ar Sinodi – no baznīcas puses konkurence ar valsti nebija iespējama, jo pēc būtības baznīca tika pakļauta valstij.
3. 1722.gada Manifests par troņa mantošanu paplašināja monarha varu arī pēdējā lietā, kura līdz šim nebija iespējama (manifests bija kā Pētera I kļūšanas par imperatoru 1721.gada 22.oktobrī sekas)
PĒTERA I REFORMAS
I ADMINISTRATĪVĀS REFORMAS
1. Kolēģijas (izveidošanas nepieciešamība):
a. prikazu pārvaldes neefektivitāte, tāpēc pēc zviedru piemēra Pēteris I izvēlējās koleģiālo pārvaldi.
b. Centrālās administrācijas nepieciešamība (ar pilsētu pārvaldes reformu 1699.gadā un sevišķi guberņas reformu 1708. – 1711.gadā cars iznīcināja prikazu administrāciju) –1) valsts pārvalde kļuva decentralizēta, jo funkcijas pārgāja kādiem desmit gubernatoriem; 2)centralizētās valsts pārvaldes līmenī izveidojās vakuums, kurš 1711.gadā tika piepildīts līdz ar Senāta apstiprināšanu.
c. Centrālās administrācijas kompetences sfēras sašaurināšana (no prikaziem uz kancelejām, kantoriem līdz kolēģijām) – kolēģiju sistēma tika ieviesta ne tikai veco pārvaldes formu likvidēšanas rezultātā, bet arī tāpēc, ka starp guberņas orgānu pārvaldi un Senātu bija nepārtraukti konflikti par kompetences sfērām. 1711.gadā situācija kļuva kritiska.
2. Koleģiālās sistēmas ieviešana:
a. Monarha reālās varas nostiprināšana – Pēteris I cerēja ar koleģiālās sistēmas palīdzību tikt galā ar patvaļu un korupciju pārvaldes praksē.
b. Patriarhālu principu iznīcināšana (patriarhālu autoritāšu sistēmas graušanai; koleģialitāte īpaši tiek pamatota Garīgajā Reglamentā (tiek uzsvērta pavalstnieku pakļaušanās monarha varai pēc Dieva vēlmes) – 1721.gadā – un tieši Sinodes praksē bija visilglaicīgāka).
3. Kolēģijas praksē:
a. daudzi vēsturnieki uzskata, ka kolēģija tai paredzētās funkcijas nevarēja sekmīgi veikt, jo liela bija prokuroru ietekme un sevišķi Senāta Ģenerālprokurora.
b. toni kolēģijās noteica to prezidenti.
c. nereti ierēdņu darbība neatbilda 1720.gadā pieņemtajam Ģenerālajam Reglamentam.
d. Slepenā Padome – funkcionēja Ārlietu kolēģijas pakļautībā un pēc dažu pētnieku domām uzreiz ieņēma vadošo vietu centrālajā pārvaldes sistēmā.
II KARA REFORMAS
1. Pēteris I nolēma ieviest regulāro armiju, stingri sekojot ārzemju piemēriem – kas attiecas uz jaunās armijas struktūru, bruņojumu, finansējumu, organizāciju, apģērbu u.t.t. (1716.gada Kara Reglaments un 1720.gada Jūras flotes Reglaments).
2. Nacionālo tradīciju turpinājums – Pētera I reformu veiksmīgs turpinājums.
3. Ziemeļu karā gūtā pieredze.
III EKONOMISKĀS REFORMAS.
Pētera I rūpniecības rašanās iemesli:
1. Valsts radītie oranžērijas apstākļi - Pētera I manufaktūrai bija forsētais raksturs (subsidēts no valsts). Šāds viedoklis bija “mākslīgās teorijas” piekritējiem.
2. “Dabiskās teorijas” pārstāvji uzskatīja, ka Pētera I laikā jau eksistēja vesela virkne manufaktūru, kas bija izveidojušās augošā pieprasījuma rezultātā.
3. Amatniecības tradīcijas kā svarīgs manufaktūru aizsākums
Pētera I rūpniecības politikas gala rezultāts:
1. XVIII gs., pateicoties protekcionisma politikai un valsts subsīdijām, izveidojās daudz jaunu uzņēmumu.
2. Pat ja dažas mazās tekstilfabrikas neizturēja konkurenci ar amatnieku mājās ražoto produkciju, lielākās šīs nozares fabrikas nodzīvoja vismaz līdz XVIII gs. vidum. Arī rūdas un metalurģiskie uzņēmumi pierādīja savu rentabilitāti.
3. Krievijas ekonomiskās atpalicības pārvarēšana (Rūpniecība Urālos saglabāja savu nozīmi pat līdz XIX gs. vidum – Pētera I domnas ar savu produktivitāti ieguva vadošo vietu pasaulē metalurģiskajā rūpniecībā.
4. “Mākslīgās teorijas” piekritēji domā, ka tika pastiprināta Krievijas ekonomiskā atpalicība, jo Pēteris I izplatīja dzimtbūšanu arī uz ekonomisko sektoru, tādējādi radot nepārvaramus šķērsļus valsts ekonomiskajai attīstībai.
IV PĒTERA I SOCIĀLĀ POLITIKA.
…
