Atmiņas. Kad Ligeja devās uz Ameriku, vienīgais, kas viņai palika no Ata, bija atmiņas. Atmiņas ir cerības otra puse. Romāns noslēdzās ar to, ka Ligeja nepārtraukti domāja par Ati, cerēja, ka būs vēl iespēja viņu satikt, bet „viņa kavējās ar šo tēlu tik ilgi, kamēr tas bija kļuvis par vārdu, par gleznu un skaņu, un beidzot viņai aizmirsās, ka tas reiz bijis dzīvs cilvēks”. (188.lpp.) Manuprāt, traģisks nobeigums, jo nekas nevar būt sāpīgāks par domu, ka Tev kaut kas ir bijis, bet te, pēkšņi, tā vairs nav.
Romāna valoda nebija sarežģīta, tāpēc to bija viegli lasīt, arī viegli uztvert asociatīvi.
Šis darbs man likās līdzīgs Fallija reālistiskajam stāstam „Nellija”, kurā iezīmējas līdzīgas simetrijas, piemēram, pilnīgu pretstatu saplūdums (arī Ludis un Nellija Fallija stāstā „Nellija” bija dažādi cilvēki: Ludis (gluži kā Ligeja) dzīvoja nākotnei, bet Nellija (tāpat kā Atis)- šodienai, mirklim ), mijiedarbes rezultātā cilvēki kļūst pavisam savādāki, neprātīgas mīlestības rezultātā cilvēks zaudē pašcieņu, saprātīgo domāšanu, „iziešana” no pelēkās ikdienas utt.
Manuprāt, romāna tematika ir aktuāla arī mūsdienās. Ļoti daudzi latvieši dodas uz ārzemēm, ģimenes kļūst sadrumstalotas, jo sliktās ekonomikas dēļ, cilvēkiem nav pietiekami stabils finansiālais stāvoklis, lai uzturētu ģimeni, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Lielākā daļa aizbraucēju arī paliek tur, kur atraduši gan patvērumu, gan labu darbu, kā arī cenšas dabūt sev līdzās tuvos cilvēkus, bet tik un tā lepni sirdī tur Latvijas vārdu. Mīlestības tematika, protams, ir bijusi, ir un būs aktuāla vienmēr un visur. Par to, manuprāt, pat nav vērts vairāk izteikties, jo visi zina, ka tā ir lielākā dzīves jēga un, ko tā spēj dot.
…
