Konspekts no Andras Rutkēvičas raksta "Francijas režijam (1900.-1945.)". Galvenās tendences

Tautas teātris. Uz reliģijas pamatiem būvēt tautas teātri mēģinājis dramaturgs Henrijs Geons un ansambļi „Draugi” un „Leona Šnaserela ceļojošie komendanti”. Daži kreisi radikāli noskaņoti teātri Francijā eksistē jau starpkaru periodā- Leona Musinaka Internacionālas kustības teātris un Žaka Prevēra pusmilitārā „Oktobra grupa”. Nav viegli izveidot tautas teātri, jo domas dalās par to, kas īsti ir tautas teātris- proletariāta šķirai vai kādai citai šķirai. Gadsimta sākumā veidojas virkne tautas teātru.
Nozīmīgākais tautas teātru kustības pārstāvis ir Firmēns Žemjē. Viņu saista Rolāna tautas teātra izstrādātā ideja. 1911. gadā Žemjē izveido Nacionālo ceļojošo teātri ar mērķi vest mākslu tautai. Viesizrādes apceļo pusi Francijas. Repertuārā moljērs, Tolstojs, Balzaks u.c. Slavenākā izrāde „Anna Kareņina”. Zemas biļešu cenas, kā rezultātā iestājas bankrots. Vēlāk viņš darbojas cirkā, kur uzved labas izrādes.
Nacionālā asambleja pieņem lēmumu par pastāvīga Nacionālā tautas teātra izveidi ar direktoru Žemjē priekšgalā. NTT mērķis ir attīstīt nacionālo dramaturģiju, kas veicinātu savstarpēju toleranci. Ideja jau laba, bet materiāls tā attīstībai un ziedēšanai ir nabadzīgs. Nams, ko piešķīra kā teātra telpas bija nepiemērots tā funkcijām, arī finansējums ierobežots. Citi teātri ātri izkonkurēja NTT, jo viņi nespēja nodrošināt lētas biļetes nabadzīgajiem slāņiem, kā to darīja pārējos teātros. Tikai 50. gados NTT kļuva par vienu no Francijas dzīves stūrakmeņiem.
Pēc smagajiem kariem 1943. gadā Sāras Bernāras teātrī, kas okupācijas gados tika pārdēvēts par Pilsētas teātri Šarls Dilēns iestudē Žana Pola Sartra lugu „Mušas”- vienu no pirmajiem eksistenciālisma manifestiem.


…