Komunikatīvo darbību un runas aktu teorija

Lai gan no novērotāja perspektīvas mēs varam identificēt darbību, mēs nevaram raksturot to ar pārliecību kā specifisku darbības plānu. Mēs varam, ar rādītāju nozīmēm, secināt, kas ir nolūks un attiecināt to hipotētiski aktierim. Nelingvistiskā darbība pati par sevi netiek padarīta kā darbība, kas ir paredzēta. Runas darbība, pretēji, izpilda šīs prasības.
Runas akti rada zināmā runātāja nolūku; klausītājs var secināt no izteikšanas semantiskā konteksta, kā teikuma izsacīšana tika lietota, tas ir, kāds darbības veids tiek izmantots ar to. Runas akti interpretē paši sevi, tiem ir pašattiecinoša struktūra.
Kādam ir jārunā tādā pašā valodā, un ja tā notiek, iestājas intersubjektīvi kopējs lingvistiskās kopienas dzīvesveids (lifeworld) tādā kārtībā , lai dotu labumu no dabiskas valodas savdabīgas refleksivitātes un būt spējīgam likt pamatus darbības aprakstam, kas tiek veikts ar vārdiem uz šī runas akta nešaubīgu paškomentāru izpratni. Šim terminam vajadzētu tikt pasniegtam kā papildu komunikācijas darbības konceptam. Dzīvesveida koncepta izmantojums sociālajās zinātnēs pieprasa pārslēgties metodē no [pirmās un] otrās personas (performatīvās) attieksmes uz (teorētisko) trešās personas attieksmi.
Ja mēs iedomājamies runas aktu kā nozīmes, kuru beigas sasniedz sapratni un sadalām sapratnes sasniegšanas galveno mērķi apakšgrupās, tad izveidotos divas apakšgrupas: pirmais mērķis ir tāds, ka klausītājam vajadzētu saprast teiktā nozīmi, un otrais mērķis ir tāds, ka klausītājam vajadzētu atpazīt izteikuma pamatotību, tad raksturojums, kā runātājs var sekot šiem mērķiem nepiepilda nevienu no noteikumiem. …