Ķencis

Ķencis romāna beigās jau otro reizi kļuva par atraitni, un, lai arī labu vēlēdams un gribēdams tikt pie vieglām dienām, viņš saimnieka vārdu atdeva meitas iegātnim, viņš pats pēcāk tika pazemots, kļūdams zemāks pat par kalpu. Ķencim palika viņa draugs Pāvuls, kuram izkratīt sirdi un izsūdzēties par dzīvē pieredzētajām netaisnībām.
Pats Ķencis, manuprāt, ir viens no spilgtākajiem grāmatas tēliem un diezgan kolorīts tipāžs, jo, lai arī regulāri iekļuva dažādās neveiksmēs, viņš citiem ļauna nevēlēja un ar apkārtējiem satika labi. Acīmredzami, viņam materiālās vērtības visu dzīves laiku bija svarīgākās, līdzīgi, kā vēlme būt citu cienītam un ievērotam, taču tas viennozīmīgi bija laiks, kad bez Ķenča viltības iztikt bija grūti- korupcija un ‘blats’ (arī) tolaik bija norma, un par savu vietu bija jācīnās.
Arī mūsdienās Ķencim raksturīgās- cilvēciskās, taču negatīvās, īpašības ir bieži novērojamas- kā mantkārīgums, tā arī ākstīgums, ārišķīgums un paštaisnums. Tautā ir populāra arī Ķenča visbiežāk izteiktā frāze- „kā sacīt jāsaka”, kuru viņš lietoja, lai paspilgtinātu savu sakāmo.
…