Latvijas Republikas Satversmes 94. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību, nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu . Līdzīgi skan arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5. panta pirmā daļa : „Ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību” . Ir jāpiemin arī Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikuma 2. panta 3. un 4. daļa : „Katram ir tiesības uz viņa personības brīvu attīstību, kamēr netiek pārkāptas citu tiesības vai aizskarta konstitucionālo iekārta vai morāle. Katram ir tiesības uz dzīvību un fizisko integritāti. Personas brīvība ir neaizskarama. Šīs tiesības var tikt ierobežotas tikai saskaņā ar likumu” . Neskatoties uz to, ka šajos 3 likumos ir noteiktas tiesības uz brīvību, nav sniegta neviens konkrēta brīvības definīcija, taču ir iespējams viņu izveidot, izmantojot šos 3 likumus.
Brīvības definīcija, kas izriet no iepriekšminētajiem likumiem varētu skanēt šādi : brīvība ir ikvienam piemītoša tiesība uz personas brīvu attīstību un darbību, kuru drīkst ierobežot tikai tad, kad tiek pārkāptas citu tiesības un tikai saskaņā ar likumu. Šī definīcija, manuprāt, kodolīgi raksturo brīvības būtību, tāpēc domāju, ka ir sniegta atbilde uz jautājumu „Kas ir brīvība?”.
Nobeigumā vēlos piebilst, ka vissvarīgākā brīvības sastāvdaļa, lai cik tas ironiski neizklausītos, ir dažāda veida ierobežojumi. Ja nebūtu likumu, vispārpieņemto sabiedrības normu, jebkāda veida ētikas kodeksu, visapkārt valdītu anarhija un cilvēce desmitu gadu laikā degradētos līdz alu cilvēku līmenim. Ja nebūtu noteikti brīvību ierobežojošie pasākumi, notiktu daudz vairāk jebkāda veida noziegumu visatļautības dēļ. Pilnīga brīvība cilvēkiem nav vajadzīga, jo tāpat kā muskuļus, sabiedrību var attīstīt to trenējot, nevis ļaujot atpūsties jeb atbrīvoties.
…
