Intelektuālā īpašuma aizsardzības instrumenti
Galvenie no tiem ir sekojoši:
Patents ir izgudrojuma aizsardzības veids. Tās ir „dod-un-ņem” attiecības starp sabiedrību un izgudrotāju. Izgudrotājs atklāj savu izgudrojumu, bet sabiedrība uz laiku dod viņam monopoltiesības gūt no tā komerciālu labumu. Patentu sistēma tika radīta, lai izgudrotājus stimulētu atklāt savus izgudrojumus. Izgudrotājs nosūta sava izgudrojuma aprakstu uz patentu biroju, un, ja patenta izvērtētājs birojā uzskata, ka tas patiešām ir jauns izgudrojums, tad piešķir patentu. Visi patenti tiek publicēti patentu reģistrā.
Kad beidzas patenta termiņš, tad izbeidzas arī aizsardzība, un izgudrojums pāriet valsts īpašumā. Tas nozīmē, ka īpašniekam vairs nav ekskluzīvu tiesību uz izgudrojumu, un tas kļūst pieejams vispārējai komerciālajai darbībai.
Patentētie izgudrojumi ir sastopami visos dzīves aspektos, sākot ar elektrisko spuldzi (Edison un Svan patents), plastmasu (Baekeland patents) un beidzot ar pildspalvām (Biro patents) un mikroprocesoriem (Intel patents).
Lai kvalificētos patenta aizsardzībai, izgudrojumam ir jābūt jauninājumam un tam jāsatur izgudrojuma elements.
Izgudrojuma elements nozīmē, ka cilvēkam ar vidusmēra zināšanām tehniskajā jomā, iepazīstoties ar izgudrojumu, risinājums nebūs acīmredzams.
Ne visu, kas ir “jauns”, ir iespējams patentēt, piemēram, nevar patentēt: Atklājumus, zinātniskas teorijas un matemātiskas metodes, mākslinieciskas jaunrades, izgudrojumus, kuri ir pretrunā ar sabiedrisko kārtību un morāli u.c.
Lai iegūt patentu, jāiet uz vietējo Patentu biroju.
