Filosofija savā būtībā ir pavisam vienkārša – filosofēt nozīmē domāt. Netradiocionāli, pavisam ačgārni un ļoti individuāli, bet tomēr domāt. Tur arī slēpjas filosofijas vērtība cilvēka dzīvē – tai ir nozīmīga loma pasaules uzskatu veidošanā, taču tā atkāpjas personības un unikalitātes priekšā. Filosofija ir īpaša ar savu nojaušamo klātbūtni un to, ka tā nekad nebūs atklājama līdz galam.
Filosofijas interpretācijas brīvība ir gan tās trumpis, gan ļauj brīvu vaļu sevi padarīt bezjēdzīgu. Pastāv daudzas jomas, kas filosofiju klasificē kā veltīgu laika šķiešanu un neauglīgu domāšanu par pārāk abstraktām tēmām, taču tajā pašā laikā šīs jomas un filosofija ir cieši saistītas, jo viss, kas pastāv, tiecas izzināt savu jēgu un būtību. Te atklājas filosofijas visuresības fenomens, parādība, kas, pat noliegta, ir tepat blakus un pat konkrētām lietām pieļauj individuālas interpretācijas varbūtību.
Katras būtnes, katras parādības pamatā ir kaut kas, ko neviena zinātne nevar kvalificēt un ierindot starp definējamiem jēdzieniem. Un tad, kad kāda lieta neierindojas starp ierastajām, cilvēks sāk meklēt aiz horizonta, atver savu būtību kaut kam jaunam, iespējām pastāvēt ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Tādos brīžos filosofija ir tas, ko dvēsele atrod, meklējot kādu, kas to izvestu cauri esības labirintam. Filosofijai nekad nekas nav jāpierāda vai jāapliecina, tai nav jāatskaitās vai jāsniedz konkrētas atbildes, tā nesola neko, bet sniedz to, kas visvairāk ir vajadzīgs. Tā palīdz prātam ieskatīties dvēselē un dvēselei – prātā.
…
