Tradicionāli pieņemts, ka globalizācija veicina attīstību un izaugsmi, tomēr analizējot datus par nabadzību, tad cilvēku skaits, kas dzīvo nabadzībā samazinās, bet kopējais nabadzīgo skaits palielinās. 1,2 miljardi cilvēku pasaulē iztiek ar mazāk kā 1 $ dienā. Globalizācija rada vinnētājus un zaudētājus. Tādēļ nepieciešams pievērsties ne tikai nabadzības izskaušanai, bet arī nevienlīdzības izbeigšanai. Nevienlīdzība starp valstu reģioniem turpina pieaugt, tomēr jāatzīst, ka ekonomiskā izaugsme veicina nabadzības izskaušanu. Mūsdienās galveno lomu ekonomiskajā attīstībā tieši nabadzīgajās valstīs veic ārvalstu kapitāls. Jaunattīstības valstis raksturo zems ekonomiskās attīstības līmenis, kas saistīts arī ar zemu sociālo attīstības līmeni, vērtējot izglītības, veselības, un dzīves ilgumu. Jaunattīstības valstis mēdz dēvēt arī par pasaules trešajām valstīm. Jaunattīstības valstis un to aizstāvji pilsonisko organizāciju veidolā norāda uz pastāvošo nevienlīdzību globālajā ekonomiskajā sistēmā. Tiek norādīts uz to, ka daudzpusējā tirdzniecības sarunu dienaskārtībā dominē jautājumi, kas saistīti ar attīstīto valstu interesēm. Jautājumi, kas skar jaunattīstības un attīstības valsti, tiek izslēgti, tas parāda attīstīto valstu nedemokrātismu un pašlabuma meklējumus6 .
Antiglobalizācija cīnās pret globalizāciju pasaulē rīkojot dažādas kampaņas par darba spēka apstākļiem, vides iznīcību, dzīvnieku tiesībām, sociālo taisnīgumu, trešo valstu attīstību un politiski nospiedošiem režīmiem. Speciāli protesti tiek veikti saistībā ar brīvo kapitālismu. Globalizācijas opozīcija tiecas uz diviem galvenajiem punktiem. Pirmais, ir pārlieku liela izaugsme notikusi starpnacionālo korporāciju varā notikusi. Šīs kompānijas ir ieguvušas plašas politiskās un ekonomiskās varas sviras, bez tieksmes būt demokrātiskai pārskatāmai. Otrkārt, antiglobālisti cīnās pret Pasaules Banku, SVF, PTO, ko antiglobālisti uzskata par korporāciju sponsoriem un viņu spēka uzturētājiem7 .
…
