Šķidrumos pēc elektriskās vadītspējas var būt gan dielektriķi, gan vadītāji. Piemēram, tīrs ūdens ir labs dielektriķis. Arī citi tīri šķidrumi, ja tajos ir tikai elektriski neitrālas molekulas, ir dielektriķi. Šķidrums kļūst par elektrības vadītāju tikai tad, ja tajā veidojas joni. Tāpēc atšķirībā no metāliem elektrovadošiem šķidrumiem piemīt jonu vadītspēja. Šķīdumā joni parasti rodas no piejaukumvielu molekulām, tām sadaloties pozitīvajos un negatīvajos jonos. Piemēram, ja tīrā ūdenī izšķīdina vārāmo sāli (NaCl), tad tā molekulas ūdenī disociē pozitīvajos Na+ un negatīvajos Cl- jonos. Parastajā krāna, ezera, upes vai avota ūdeni vienmēr ir pietiekami daudz dažādu vielu jonu, un tāds ūdens salīdzinoši labi vada elektrību.
Ķīmiskos savienojumus, kas šķidrumā veido pozitīvos un negatīvos jonus, sauc par elektrolītiem. Elektrolīts, piemēram, ir arī ūdenī izšķīdusī sērskābe H2SO4, ko pilda automašīnu akumulatoros.
Līdzās piejaukumvielu molekulu disociācijai jonos šķidrumā vienmēr norisinās arī pretējs process – jonu apvienošanās elektriski neitrālās molekulās. Šo procesu veicina vielas daļiņu siltumkustība, kas izraisa biežas jonu savstarpējās sadursmes. Tuvinoties pretēju zīmju joniem, var izveidoties neitrāla molekula. Šo procesu sauc par jonu rekombināciju. Ja nav ārējas iedarbības, tad starp disociāciju un rekombināciju iestājas dinamisks līdzsvars: cik molekulu laika vienībā disociē jonos, tikpat daudz to arī rekombinējas no joniem.
Katru elektrolītu raksturo disociācijas pakāpe. Tā ir disociēto molekulu skaita attiecība pret visu izšķīdušas vielas molekulu skaitu. Ja gandrīz visas izšķīdušas vielas molekulas ir sadalījušās jonos, tad disociācijas pakāpe α ir ≈ 1. Šādus šķidrumus sauc par stipriem elektrolītiem, un tie labi vada elektrisko strāvu. …
