Secinājumi
Ekonomisko cikliskumu sāka pētīt pēc pirmās pasaules krīzes 1825.gadā, kad radās nepieciešamība uzlabot valstu ekonomiku. Ekonomikas ciklu teorijā ir 4 fāzes: kāpuma, virsotnes, lejupslīdes un iedobuma fāzes, kuras iedala pēc ilguma perioda: 2 – 3 gadu periods, 7 - 11 gadu periods, 15 - 20 gadu periods un 50 - 60 gadu periods.
Kāpumu raksturo investīciju aktivitāte, ieguldījumi kapitālā, ražošanas apjomu paaugstināšanā, nodarbinātības pieaugums, aizdevuma procenta paaugstināšanās, banku peļņa un tirgus akciju vērtības paaugstināšanās, tehnoloģiju attīstība, straujš kredītu pieaugums, īpašumu cenu pieaugums, saražoto preču daudzuma palielināšanās tirgū, pieprasījuma paaugstināšanās un bezdarba samazināšanās.
Krituma fāzi raksturo ražošanas apjomu samazināšanās, kredītiestāžu un kredītu apdrošināšanas kompāniju maksātnespēja, pārpalikums kapitālā, ražošanas apjoma samazināšanās, aug bezdarbs, samazinās aizdevuma procents, investīciju lieluma samazināšanās, tehnoloģiju pārpildījums tirgū un novecojums, iztrūkums ražošanā, banku peļņa un tirgus akciju vērtība samazinās, īpašumu cenu samazināšanās un pieprasījuma samazināšanās.
Ekonomikas cikliskums ir atkarīgs no makroekonomikas nestabilitātes un tehnoloģiju attīstības, tāpēc, regulējot makroekonomiku un attīstot tehnoloģijas, var veicināt valsts pozitīvo attīstību un mazināt negatīvās sekas krituma fāzē.
…
