Pilnīga nodarbinātība ir stāvoklis, kurā darbaspēka pieprasījums vienāds ar darbaspēka piedāvājumu. Diemžēl tirgus ekonomikā šāds stāvoklis reāli nepastāv. Tā kā ekonomisti attiecas pret frikcionālo un strukturālo bezdarbu kā pret neizbēgamiem, tad pilnīga nodarbinātība ir tad, kad pastāv frikcionālais un strukturālais bezdarbs, bet nepastāv cikliskais11 .
Bezdarbs ir nelabvēlīga parādība gan sabiedrībai, gan pašam cilvēkam. Bezdarba sekas ir ne tikai ekonomiskas, bet arī sociālas. Nespējot atrast kvalifikācijai atbilstošu darbu, krītas cilvēku kvalifikācija un darba iemaņas. Vispārējais noziedzības līmenis valstī paaugstinās – gan tāpēc, ka, samazinoties ienākumiem, paliek grūtāk nopelnīt legālā ceļā, un daudzi pievēršas nelegālai rūpalai, gan arī tāpēc, ka paaugstinās stresa līmenis, kas noved pie vardarbības ģimenē un pašnāvību skaita pieauguma. Daudzi spiesti zaudēt savu pašcieņu ilgstoši nespējot sevi realizēt darba tirgū.
Ekonomisti savukārt aprēķina ekonomiskos zaudējumus, kurus rada bezdarbs. Aprēķinos tiek izmantotas sakarības, kuras atklājis ASV ekonomists Arturs Oukens (Arthur Okun). Viņš pamatojis to, ka, ja bezdarba līmenis ir lielāks nekā dabiskais bezdarba līmenis par 1,0%, tad nesaražotais iekšzemes kopprodukts(IKP) līdzinās 2,5%12 . Bezdarba ietekmē nesaražoto aprēķina no faktiskā bezdarba procenta atņemot dabiskā bezdarba procentu un iegūto starpību reizinot ar 2,5. Iegūto procentuālo lielumu pēc tam iespējams izteikt reālās naudas vienībās, reizinot to ar nominālo IKP. Ja iegūto rezultātu pieskaita nominālajam IKP, tad iegūst potenciālo IKP, kas parāda, kāds būtu nominālais IKP, ja valstī būtu pilnīga nodarbinātība. Ja potenciālais IKP lielāks par nominālo, tad valsts neizmanto visas sava darbaspēka iespējas, savukārt, ja cenu pieauguma rezultātā faktiskais IKP ir lielāks, nekā potenciālais IKP, tad IKP starpība veidojas uz cenu pieauguma rēķina, un tā tiek dēvēta par inflācijas starpību jeb plaisu13 .
…
