Eiropas integrācijas vēsture - kopējā ārējā un drošības politika

Visas Eiropas Savienība (ES) dalībvalstis īsteno kopīgu ārējo un drošības politiku. Jau pirms Māstrihtas līguma tika īstenoti dažādi mehānismi kopējās drošības virzienā. Veidot kopēju politiku bija nepieciešams tāpēc, ka neskatoties uz vispārēji kopīgām norisēm citās jomās, ārējās politikas jautājumos katrs bija pats par sevi. Eiropas Savienības Kopējā ārējā un drošības politika šo nosaukumu ieguva, 1992. gadā Māstrihtā (Nīderlandē) parakstot Līgumu par Eiropas Savienību, tas stājās spēkā 1993. gadā. 1996. gadā paraksta Amsterdamas līgumu, kas papildina Māstrihtas līgumu. Tās īstenošanas mērķi ir sargāt fundamentālas ārpolitiskās (jo sevišķi ES nedalāmība, neatkarība un drošība), pakāpeniski veidojot kopēju aizsardzības politiku, kā arī miera, demokrātijas, likuma varas un cilvēktiesību sargāšana. Instrumenti, kuri tiek izmantoti mērķu īstenošanai ir – kopēja stratēģija, viedoklis un rīcība, kolektīva balsošana un nostājas starptautiskās organizācijās un konferencēs, kopīgas pārstāvniecības, demarši (rīcība, pasākums, pretrīcība – politikā, diplomātijā), izziņas darbs, diplomātisko instrumentu savienošana ar EK instrumentiem.
Ar Māstrihtas līguma noslēgšanu Eiropas Politiskā sadarbība pasaulē pārdēvēta par Kopējo ārējo un drošības politiku (KĀDP). KĀDP ir uzskatāma par ES otro pīlāru, kā arī iesaistītajām valstīm kalpo par galveno nacionālo interešu respektēšanas instrumentu globālās savstarpējās atkarības laikmetā. Kā nozīmīgākie KĀDP mērķi jāizceļ praktiski permanentā (pastāvošā, ilgstošā) informācija un viedokļu apmaiņa par starptautiskās politikas jautājumiem, nacionālo viedokļu pietuvināšana (arī vienota pamatviedokļa izveide), pamatnostājas īstenošana starptautiskās misijās, KĀDP paredz demokrātiska tiesiskuma stiprināšanu, bruņošanās un atbruņošanās politikas saskaņošana.…