Ir šādas metodes kuru pamatā ir vajadzības un pieprasījums:
• Produkta cenas diferencēšana pēc tirgus segmentiem ir cenu noteikšanas metode, kura paredz vairākas cenas vienam un tam pašam produktam, ņemot vērā pircēju segmentus, produkta izvietošanu un citus faktus. Šāda cenu diferencēšana a ir iespējama tikai pēc rūpīgiem tirgus segmentēšanas pētījumiem. Metodi diezgan sekmīgi lieto japāņu kompānijas, kas segmentē tirgu galvenokārt pēc teritoriālā principa un atkarībā no tirgus segmenta pārdod televizorus, elektrisko aparatūru un citas preces par diferencētām cenām.
• Produkta patēriņvērtības noteikšana ir cenu veidošanas metode, kura pamatota ar produkta īpašību salīdzinājumiem. šo metodi bieži lieto, izstrādājot un ieviešot tirgū jaunus produktus. Uzņēmums, attīstot jauna produkta koncepciju, nosaka tās patēriņīpašības un atbilstoši plāno nepieciešamās ražošanas jaudas, kapitālieguldījumus un ražošanas izmaksas.
Cenu veidošanas metodē atkarībā no konkurentiem tiek ņemta vērā konkurences situācija tirgū. Mārketinga speciālistiem stratēģiski jāanalizē, cik lielā mērā konkurentu piedāvājums apmierina pircēju vēlmes. ja uzņēmuma produkts ir līdzīgs, arī cenai jābūt līdzīgai konkurentu noteiktajam cenu līmenim. Ir šādas cenu veidošanas metodes:
• Proporcionālas cenas ir cenu veidošanas metode, pēc kuras cenu nosaka, pamatojoties galvenokārt uz konkurentu rīcību, mazāk ņemot vērā ražošanas izmaksas un patēriņīpašību vērtējumu. Šo metodi izmanto, kad uzņēmumi konkurē savā starpā par izdevīgāko kontraktu (trendu). Piemēram, valdība vai pašvaldība var izsludināt konkursu kādam projektam. Uzņēmumiem vajag pieteikties konkursā, norādot produkta cenu.
• Gaidāmās peļņas aprēķins ir cenu veidošanas metode, pēc kuras cenu nosaka, pamatojoties uz konkurentu cenām un preces realizēšanas vērtību. Šī metode visbiežāk tiek lietota, kad uzņēmumam piedāvā slēgt līgumu. Šajā gadījumā, pieņemot, ka konkurentiem cenas būs neelastīgas, uzņēmums cenšas uzvarēt cīņā par līgumu un piedāvā cenu, kas zemāka nekā citiem.
…
