Mans viedoklis
Lai gan mūsdienu sabiedrības, sevišķi vēsturnieku, attieksme pret Kārļa Ulmaņa personību un viņa darbību ir pretrunīga, es uzskatu, ka viņa režīms deva Latvijai ieguvumus. Manuprāt, galvenā valsts augšupeja bija saskatāma izglītībā, kultūras dzīvē un ekonomikā.
Izglītībai autoritārā valdība pievērsa īpaši lielu vērību, novirzot līdzekļus jaunu skolu ēku būvei, zinātnei, studiju kreditēšanai, bibliotēku izveidei. Skolēni tika audzināti patriotiskā garā, lai nostiprinātos latviešu valoda, identitāte un tautas mīlestība. Vēl joprojām tautā ir saglabājušās atmiņas par Kārļa Ulmaņa „Draudzīgo aicinājumu” – aicinājumu dāvināt grāmatas savām bijušajām skolām, tādā veidā, atbalstot skolas bibliotēkas, un, dodot lielāku iespēju skolēniem uzkrāt zināšanas. Ulmaņa autoritārajā režīmā nepastāvēja diskriminācija, jo minoritātēm netika aizliegta iespēja gūt izglītību.
Bet, protams, bija arī savi mīnusi. Autoritārais režīms noveda pie nelabvēlīgām sekām. 1940. gadu Latvija sagaidīja kā iekšēji vāja, ārējai ietekmei viegli pakļaujama valsts. Sešos sava pastāvēšanas gados režīms praktiski bija likvidējis visas neatkarīgās pilsoniskās sabiedrības institūcijas un pilsonisko iniciatīvu, to aizstādams ar režīma ideoloģiju reproducējošiem veidojumiem (sākot ar kamerām un beidzot ar režīmam padevīgu presi). Tā rezultātā no vienas puses sabiedrība nebija vairs spējīga pašdarbīgai rīcībai, no otras puses, sagrūstot režīmam PSRS armijas ienākšanas rezultātā, izveidojās politiskais vakuums, ko aizpildīt spēja tikai personas, kas sadarbojās ar PSRS.
…
