Ārējās ekonomiskās attiecības

Pēc Otrā pasaules kara, ASV prezidenta Franklina Rūzvelta padomnieks Džordžs Maršals izstrādāja Eiropas atjaunošanas plānu. Maršala plāns paredzēja, ka ASV kā vienīgā valsts, kas pārcietusi karu bez ievērojamiem postījumiem, sniedz finansiālu palīdzību Eiropas sabiedrotajiem, kā arī karu zaudējušajām valstīm, lai nepieļautu, ka Eiropas ekonomika ilgstoši nespēj atgūties un līdz ar to dzīvo uz amerikāņu rēķina. Tā, piemēram, uz Eiropu nogādāja preces par 13 miljardiem dolāru.1 Kopējā dolāru summa, ko valstis saņēma laikā no 1948.-1951. gadam, līdzinājās 17 miljardiem dolāru.2
Būtiskas izmaiņas starptautiskajā sistēmā radīja starptautiskas finanšu un ekonomikas institūcijas, savienības. 1944. gadā ieviesa jaunu valūtas sistēmu, kas tika darīts, lai pasaules ekonomiku neapdraudētu valstis, kas nespēja tikt galā ar finansiālajām saistībām un atkāpās no starptautiskā darba dalīšanas. Tāpēc vienojās, ka visas valūtas, atbilstoši stingram maiņas kursam, tiks piesaistītas dolāram. ASV valdība apņēmās jebkurā laikā mainīt dolāru pret zeltu. Šīs sistēmas organizēšanai nodibināja atsevišķu institūciju – Starptautisko valūtas fondu(SVF). Tas bija iecerēts, kā drošības nodrošinātājs valstīm, kuras netika galā ar maksājumiem.…