Episkā dzeja
Sengrieķu literatūras aizsākumi ir liroepiski darbi: Homēra eposi "Iliāda" un "Odiseja", kā arī Hēsioda eposi "Darbi un dienas" un "Teogonija".
Par Homēru kā autoru nekādu drošu ziņu nav. Tāpat, lai arī par "Iliādas" un "Odisejas" autoru tradicionāli uzskatīts tieši viņš, nav šaubu, ka šie darbi sakņojas daudz senākā folkloras un mitoloģijas tradīcijā. "Iliāda" ir eposs par Trojas karu, tās centrā ir Ahilleja tēls, kurā iemiesots sengrieķu varoņa ideāls. "Iliāda" ir tīri traģiska rakstura darbs, savukārt "Odisejā" sastopami arī komiski elementi. "Odisejā" stāstīts par Odiseja, viena no ahaju varoņiem, mājupceļu pēc desmit gadus ilgušā kara. Atgriešanās mājās pie sievas Pēnelopes un dēla Tēlemaha viņam prasa vēl desmit gadus, kuru laikā viņš zaudē visus savus biedrus. Mājās viņš pārrodas, izliekoties par ubagu. Gan "Iliāda", gan "Odiseja" balstītas senākās leģendās, to valoda ir vienkārša, tieša, bet tajā pašā laikā - ļoti izteiksmīga un tēlaina.
Hēsiods – atšķirībā no Homēra – atstājis ziņas par sevi pats - savos eposos. Viņš ir dzimis Vidusgrieķijā Boiotijā; domājams, ka viņš dzīvojis ap 700.g. p.m.ē. Didaktiskajā eposā "Darbi un dienas" viņš precīzi aprakstījis sava laika un reģiona zemnieku dzīvi, kā arī piedāvājis tiem dažādus padomus un ieteikums. "Teogonija" ir pirmais mēģinājums sistematizēt sengrieķu mitoloģiju, izveidojot dievu hierarhiju un aprakstot to rašanos.…
