Un man pie kājām pieripoja kastanis

Tā rudens diena jau no mirkļa, kad agrajā rīta stundā atvēru acis, paveroties pa logu, tomēr jutos vīlusies, jo neieraudzīju sniegotu ceļu, apsnigušus sētas mietus, piesnigušu dārzu ar tūkstošiem sīku, baltu, vizuļojošu sniegpārsliņu, bija savāda. Ne jau tādēļ, ka ieplānoto, darāmo lietu saraksts bija garāks kā citas dienas, un ne jau tādēļ, ka lietus lāses jau no miglainā rīta krita bez mitas, bet gan tādēļ, ka smalkākas un rāmākas tās šķita, jo mierīgāk un klusāk skāra asfalta nolietoto virsmu. Un tā bija arī diena, kad lapas, kas aizkavējušās koku zars, padevās un ļāvās vējam, lai tas vada tās, nes, kur iecerējis, un nogulta vietā, kur tām jau sen bija laiks satrūdēt.
Ap pulksten sešiem vakarā, kad diena tuvojas nobeigumam, saules gaisma pazūd no redzesloka un lielākā daļa ļaužu, kas beiguši savu darba dienu, dodas mājās, es darīju to pašu, jo skolas diena bija beigusies. …