Teātra izrādes "Petuški" recenzija

A. Vilims ir ģerbies modernāk, manuprāt, apģērbā, kas varētu būt tā laika amērikāņa ikdienas apģērbs – brīvi džinsi, t-krekls, sportiski apavi. Kā saules auru pāršķeļ Marinas Vladi ierašanās nevainojami skaistās un sievišķīgās Leldes Dreimanes veidolā gaišā punktotā kleitiņā ar dziļu dekoltē.
Par telpas noformējumu atbild Inga Alsiņa-Lasmane. Izrāde notiek uz tukšas skatuves, te ir vien daži krēsli, ģitāra, kas aktieru V. Vētras un M. Vilsona rokās vibrē ar pilnu atdevi.
Izrādē izskan daudz metaforu par labā un ļaunā nebeidzamo cīņu un cilvēku neprasmi samierināties ar to. Tomēr alkohola apcerei, kas, šķiet, aizņem pusi no izrādes, nav papildu saturiskā skaidrojuma un temats man radīja ainu par “nekā nenotikšanu”. Ļoti attāli var asociēt fona ideju par notrulināšanos un iztukšotību laikā, kad pasaule atzīst tikai tos, kas ir veiksmīgi un pieprasīti. Daži izvēlas dzīvot stabilu, mierīgu dzīvi, citi piedzīvojuši krāšņus mirkļus, bet kuros ir maz lieterības. Pēdējie dzer un bruc uz Petuškiem.
…