Recenzija par Ievas Akurateres grāmatu "Manai tautai"

Ievas izpildītā dziesma „Manai tautai”, kā sauc arī grāmatu, ir gājusi tik pat grūtu ceļu, ka pati Ieva, jo sākumā šo dziesmu Ieva dziedājusi tikai nelielam draugu lokam, jo tad publiski to nemaz nevarēja darīt, vēlāk viņa to publiski nodziedāja baznīcā savam vīram Sergejam, kā rezultātā dziesma tikai aizliegta. Vēlāk, laikam ejot, pamazām viss mainījās un šo dziesmu Ieva varēja dziedāt skaļi un plaši, jo Latvija jau bija neatkarīga valsts.
Ievas dzīvotprieku un attieksmi pret pasauli ir jānovērtē, jo ne visi savu dzīvi mīl kā viņa. Viņas dzīves gājums ir līkumains, kā daudziem uzņēmīgiem cilvēkiem, bet Ieva nekad nav padevusies pie grūtībām, viņa ir radusi spēku, lai turpinātu to, ko iesākusi, lai nokļūtu tur, kur vēlējusies un lai darītu to, ko vēlējusies, Ieva ir spēcīga sieviete. Autore zina, ka ir daudzi, kas Ievu apbrīno un daudzi, kas viņu un viņas mūziku nemaz nenovērtē, bet tie ir tie cilvēki, kas paši sevi nespēj novērtēt, tādēļ citus arī ir grūti vērtēt.
Ievai ir dzejolis „Spogulis”, kur pēdējās divas rindiņas skan šādi: „Dzīvot uz zemes šīs Ir nedzīvot zilajās debesīs”. Šīs divas rindiņas nepārprotami pasaka to, ka Ieva novērtē savu dzīvi, visu, ko Dievs viņai ir devis un visu, kam viņa ir gājusi cauri. Ieva mīl dzīvi!
…