Pārspriedums par I.Ābeles dzejas rindām "Brīnums kā pelēks pelēns skraida pa pasauli. Man kārojas bērnības kā piena saldējuma"

Vai esat kādreiz redzējuši mazuli, kura acis nemirdzētu, kurš nesniegtu prieku saviem vecākiem un tuviniekiem par kārtējo neskaidro skaņu ko izdevis, kurš būtu problēmu un raižu nomākts? Jūs taču esat redzējuši bērnu, kurš, tipinot blakus mammai, ieķēries tās rokā, stāsta par bērnudārzā pavadīto dienu tik aizrautīgi un priecīgi, ka mātes sejā atplaukst smaids un uz brīdi aizmirstas par visiem nelaipnajiem vārdiem, par ķibelēm un smago nastu uz sirds? Vai iedomājaties par pirmklasnieku, kurš, dodoties mājup no skolas, neievēro notīrīto ceļu un iebrien kupenās, pasviež gaisā riekšavu sniega un izkaisa brīnumu, kas liek garāmgājējiem apstāties un atcerēties laiku, kad paši tā kaisījuši brīnumus. Vai iedomājāties? Vai nekļuva silti ap sirdi un neradās vēlme iebrist kupenās un sajust brīnumu? Vai neradās vēlme aizmirst visus pienākumus un ļauties brīvībai un bezrūpībai?…